Tā pirms simt gadiem Ziemassvētku kaujās sagūstītam vācu virsniekam uzkliedzis nogurušais un saniknotais sakaru virsnieks Harijs Bunduls. Kaujas Tīreļpurvā bija vienas no smagākajām Pirmajā pasaules karā. Vai strēlnieki cīnījās par Latviju? Un kāpēc daudzi vēlāk pieslējās lieliniekiem?
Ik reizi, kad strēlnieka Ādolfa Bražas meita Rita Grīnhofa pa radio dzirdēja Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, viņa, saukdama – tēva dziesma! -, paķēra veco Spīdolu un skrēja pie viņa. Lai iepriecinātu, jo visas streļķu dziesmas bija viņējās. Tā Ritas meita Daina, maza būdama, saprata, ka vectēvs ir bijis latviešu strēlnieks. Par to liecināja arī izšautā acs un stīvums kājās, kura dēļ milzīga auguma vīram bijis grūti staigāt. Ģimenē zināja, ka vectēvs kaujās stipri apsaldējies. Bet viņš pats par karu neko nestāstīja. Tikai visu mūžu glabāja Latviešu veco strēlnieku biedrības biedra karti un Latvijas karaspēka pārvaldes apliecību, ka ir piedalījies Latvijas Neatkarības (Atbrīvošanas) karā.
«Lielākajā daļā strēlnieku ģimeņu nerunāja ne par karu, ne par Ziemassvētku kaujām,» saka Žaklīne Zābere, kas vāc strēlnieku pēcteču atmiņu stāstījumus. Karš bija šausmu pilns. Arī Ziemassvētku kaujas, kurās vienkopus cīnījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Lai gan šīs kaujas izvērtās par vislielāko Krievijas armijas uzvaru cīņā pie Rīgas, cerētās Jelgavas vietā karavīri atguva tikai Ložmetējkalnu. Bet zaudējumi bija milzīgi: no 24 tūkstošiem latviešu strēlnieku Ziemassvētku un vēlāk Janvāra kaujās aptuveni deviņi tūkstoši uz mūžīgiem laikiem palika Tīreļpurvā.
Visi sapņi izsapņoti
Kaujām, kurām pēc vecā kalendāra bija jāsākas 23. decembra agrā rītā, tā pirms Ziemassvētkiem pārsteidzot vāciešus, daudzi latviešu strēlnieki gatavojās cerību pilni. Krievijas armijai jau gadu nebija izdevies pārraut 30 kilometrus garo vācu armijas nocietinājuma līniju Tīreļa purvā. Nu Krievijas armijas virspavēlniecība bija likusi vienkopus sapulcināt visus latviešu strēlnieku pulkus, piekomandējot palīgā Sibīrijas strēlnieku vienības. Uzbrukumā sūtīto karavīru skaitliskais pārsvars bija 10-15 reizes lielāks par vācu pozīcijās esošo. Viņiem vajadzēja izkustināt no sastinguma frontes līniju, atgūt Jelgavu un, kas zina, varbūt pat visu Zemgali un Kurzemi. 1915. gada rudenī Vācijas armija īsā laikā bija okupējusi gandrīz visu toreizējo Kurzemes guberņas teritoriju, un frontes līnija turpmāk gandrīz nebija mainījusies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.