Ambīcijas un iemiesojums

Valmieras teātra izrāde Džeina Eira – marionetes uz dzīves kraujas

Varētu likties, ka, iestudējot Šarlotes Brontē pazīstamo romānu Džeina Eira, «nošaut greizi» nav iespējams. Pateicoties britu televīzijas ikdesmitgades pūliņiem, visu paaudžu dāmu iemīļotais stāsts par Pelnrušķīti, kura nopelna sev princi, ir garantēts kases gabals. Tāpēc pārsteidzošs ir fakts, ka Valmieras Drāmas teātrī decembra vidū pirmizrādītais iestudējums Latvijā ir tikai pirmā romāna skatuves versija. Taču izrāde bija pārsteigums arī citos aspektos.

Vispirms par patīkamo. Režisors Reinis Suhanovs ir sekojis kino kanonam un maksimāli koncentrējies uz Džeinas un Ročestera attiecībām, ignorējot to romāna daļu, ko lielākoties mūsdienu inscenējumos ignorē. Brontē ne par kapeiku neatpaliek no Čārlza Dikensa 19. gadsimta literatūrā iedibinātās tradīcijas detalizēti attēlot bērnu mocīšanu Viktorijas laikmetā (garās nodaļas par Džeinas bērnību ir šausmu stāsts pats par sevi), beztiesīgumu, arī pārdabiskos spēkus. Suhanovs šīm līnijām pieskaras garāmejot, tik pavirši, ka tās varēja arī noīsināt, un nekas izrādē nebūtu zudis. Angļu rakstnieces stils turklāt ir piesātināts ar gotiskā romāna un romantisma iezīmēm un maz līdzinās nostalģisku ilgu pielietajām pasakām, kādas esam pieraduši saņemt Džeinas Eiras versijās. Drīzāk tas ir skarbs, drūms stāsts par cilvēkiem, kas balansē uz robežas un kuri, protams, nav nekādas dūjiņas (jo vājie šajā pasaulē vienkārši neizdzīvo). Suhanovs, šķiet, ir mēģinājis romānu slēgt ar gotiskā romāna atslēgu, un tas ir intriģējoši. Lai cik idillisks beigās būtu Džeinas Eiras mīlas stāsts, tas rodas starp neparasti mērķtiecīgiem, lai neteiktu – gluži dēmoniska rakstura cilvēkiem. Īsie gaismas uzplaiksnījumi tikai akcentē to, cik šausminoša ir pasaule un arī cilvēka daba.

Suhanova darbā, manuprāt, pirmām kārtām jūt tieši viņa kā scenogrāfa, nevis režisora aci. MAREUNROL’S stilīgie kostīmi, Jēkaba Nīmaņa mūzika, Evijas Pintānes scenogrāfija – noformējums pievilcīgs. Skatuves telpā dominē tumsa, periodiski uzplūst dūmu mākoņi un milzīga melna plastikāta masa, kam vajadzētu radīt iespaidu par klinti, kurā varoņiem nemitīgi jākāpj. Vai salauzītu plakni, pa kuru pārvietoties vienam pie otra ir neiespējami grūti. Citiem vārdiem – dzīves metafora, ko uzkrītoši izskaidro pirmā Ročestera parādīšanās: Ivo Martinsons stāv kalna galā, dūmu mutulī, ar muguru pret zāli. Tā ir atsauce uz Kaspara Dāvida Frīdriha gleznu Ceļinieks virs miglas jūras, pirmo bildi, ko izmet interneta meklētājs, ievadot tajā vārdu «romantisms», un kas attēlo metafiziskas cilvēka un pasaules attiecības. Lai nu būtu vizuālā klišeja; izrādē tā varētu būt vietā. Tikai žēl, ka režisors nav spējis scenogrāfiju «iedarbināt» – tā ir statiska, fiziski un nozīmju ziņā mainīties nespējīga. Tā ir arī tehniska problēma, jo kalns apmēram trešdaļai zāles bloķē skatu uz notiekošo.