Laimīgāki par vispārzināmajiem veiksminiekiem mēdz būt cilvēki, kam ikdienā kāja aizķeras aiz pavisam mazām laimītēm, saka Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers
Pastnieks vienmēr zvana divreiz – vai esi redzējusi šo 40. gadu filmu? Un vēl ir 80. gadu pārfilmējums ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā, apjautājas Ivars Austers. Līdzīgi nosaukta kafejnīca Torņakalnā netālu no viņa mājām, kur tiekamies. «Nikolsons piestāj mazā krodziņā, viņam rodas simpātijas pret saimnieka sievu, sākas romāns, un viņi nomušī īpašnieku. Un tad viņus vajā prokurors,» psiholoģijas profesors mēģina atcerēties saturu. «Beigas ir laimīgas?» apjautājos.
«Nē, tā ir film noir. Es gan nesaprotu, kāpēc viņi krodziņu tā nosaukuši,» Austers pārlaiž acis telpai.
Brīdī pirms Jaunā gada šampanieša korķu paukšķiem viņš ir ieradies parunāt par vienu no savām pētījumu tēmām – laimi. To gadumijā apkārtējiem tradicionāli vēlē cilvēki visā pasaulē. Pie burbuļiem, kas daudziem vismaz uz brīdi ļauj aizmirsties laimes ilūzijā, gan vēl neķeramies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.