Gandrīz vienlaikus ar Spēlmaņu nakts balvu kā sezonas labākais režisors Vladislavs Nastavševs (38) saņēmis ļoti pretrunīgus vērtējumus par jaunāko izrādi. Viņš atzīst, ka dzīvē un mākslā staigā pa trauslu ledu
Šis bija trešais rudens pēc kārtas, kad režisors Vladislavs Nastavševs (38) Spēlmaņu nakts ceremonijā triumfēja: viņa iestudējums Nacionālajā teātrī Asins kāzas saņēma balvu kā sezonas labākā izrāde. Pašam tika labākā režisora gods. Vlads neieradās uz balvas pasniegšanas ceremoniju. Jau pēc nedēļas, 2. decembrī, Dailes teātrī notika pirmizrāde Peldošie – ceļojošie. II daļa – turpinājums Mihaila Kuzmina romāna iestudējumam, kura pirmo daļu viņš ar lieliem panākumiem uzveda Jaunajā Rīgas teātrī.
Šoreiz pirmizrādē režisors kopā ar aktieriem un pārējo komandu paklanīties neiznāca. Notikumi savērpās pārsteidzoši, ņemot vērā Nastavševa spožos panākumus pēdējos gados: vairāki kritiķi viņa jauno izrādi vērtē kā neveiksmi. Intervijā Vlads atklāti runā par to, kā redz savu ceļu teātrī.
Kā pavadīji Spēlmaņu nakti, uz kuru neieradies? No skatuves kolēģi teica – noguris, strādājot pie pirmizrādes.
Droši vien neatnākt – tā ir atļaušanās. To varētu uzskatīt par vājuma pazīmi. Mēs Latvijā neesam raduši rādīt savas vājības svešiem cilvēkiem. Man kaut kā šķiet, ka īstais spēks ir vājumā. Tāpēc es mēģinu neizlikties. To nakti pavadīju mājās, gultā. Skatījos tiešraidi. Balvas atnāk pie tevis no malas. Neesmu drošs, ka iestudēju atzinības dēļ. Neapgalvošu arī, ka atzinība mani neinteresē, tas būtu liekulīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.