Putniņš atlidojis

Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone 90. gados kalpoja pareizticīgo baznīcā Latgalē, vēlāk daudzus gadus dzīvoja Izraēlā. Atgriezusies Latvijā, viņa mēģina šo muzeju pārvērst par vietu, kur cilvēki sanāk, lai runātu par toleranci un brīvību

Divi gadi Kārsavā, kalpojot Sirdsskaidrās Eufrosinijas pareizticīgo baznīciņā. 14 gadi Izraēlā, kas no maģistrantūras studiju vietas kļuva par mājām. Un tagad trīs gadi atpakaļ dzimtajā Rīgā, strādājot ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriālā. Lolitas Tomsones vadītais muzejs Ķīpsalas šauro ieliņu labirintos sācis pārtapt inteliģences domnīcā, cilvēkiem sanākot uz lekcijām par toleranci un gara brīvību.

30. novembra akciju – sveču nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 75. gadadienā kopš ebreju masu slepkavības Rumbulā – Tomsone ar vēsturnieku Kasparu Zelli gan bija iecerējuši organizēt kā privātpersonas. Facebook profilā īpaši neafišēja sevi, taču birokrātisku formalitāšu dēļ nācās izmantot Lipkes muzeja vārdu un vākt parakstus, lai pasākums notiktu. Lolita netiecas šādā veidā gūt uzmanību. Arī 1. decembra diskusijā Ne mana druva. Vai klusēt nozīmē piekrist Kaņepes Kultūras centrā sarunu vadīt uzticējusi citiem: vēsturniekiem, žurnālistiem, sociālantropologam un režisorei.

Pareizuma terors

«Kā jums palīdzēt? Vai runājat angliski?» Lolita steidzas talkā jaunam ārzemnieku pārītim. Tieši tā – kā apmeklētāja – viņa Lipkes muzejā 2013. gadā ienāca pati. Atgriezusies Latvijā, gribēja redzēt šo vietu. Par Zaigas Gailes arhitektūru un muzeja konceptu jau bija jūsmojusi, skatoties fotogrāfijas internetā. Kā brīvprātīgā vadījusi ekskursijas Izraēlas Mākslas muzejā, viņa labprāt pieņēma Lipkes memoriāla patrona Māra Gaiļa uzaicinājumu līdzīgu darbu darīt šeit. Bez dzimtās latviešu valodas Lolita brīvi pārvalda krievu, angļu un ivritu. Muzeja direktorei Leai Liepiņai aizprecoties uz Spāniju, Gailis šo amatu piedāvāja Lolitai, «tas bija diezgan strauji». Lipkes muzejs viņai tobrīd bija kā cerību saliņa, Lolita godīgi atzīstas.