Izrāde Divas māsas un draudzene – Regnāra Vaivara postmodernistiskais kokteilis
Šī Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) izrāde pieder pie tiem retajiem gadījumiem, kad, vēl pirms atvērtas zāles durvis, ir skaidrs, ko redzēsim. Un tā ir, pateicoties režisora Regnāra Vaivara «reklāmas» aktivitātēm: apgalvojumiem, ka ĢIT izrādi gremdē, dzēruma skandāliem un publiskiem meliem par sievas spontāno abortu, lai ietiktu dzeltenajā presē. Īsumā – fons ir bezgaumīgs, un, ja vēl jātic kolēģu īgnajām atsauksmēm (pirmizrāde notika septembra beigās), rodas spēcīga nojausma, ka nekas dižs nav gaidāms. Šobrīd izrāde ir saīsināta, pieļauju, arī «iespēlējusies», bet joprojām sagādā vilšanos – tiem, kas uz teātri atnākuši, skandālu alkstot, un arī tiem, kas gaida izgāšanos. Māsas (atļaušos nosaukumu turpmāk saīsināt) ir laba izrāde. Tiesa, režisora «publicitātes pasākumi» tai arī kaitējuši: reti gadījies redzēt auditoriju, kas izrādē veras ar tik lielu neuzticību.
Māsas ir somu dramaturga Mikas Milliaho lugas Haoss «Regnāra Vaivara versija». «Versija» nozīmē gandrīz pilnībā pārrakstītu darbu. Tiesa, lugas struktūra un tēma (trīs sievietes, kas balansē uz nervu sabrukuma robežas) saglabāta tā pati, taču izrāde ir pārsātināta ar intertekstuālām atsaucēm – citātiem, alūzijām, parodijām utt. Māsas, šķiet, citē visu, kas Vaivara kultūras pieredzē atrodams – Čehovu (ne velti «divas māsas un draudzene», kas arī sapņo par aizbraukšanu, tikai Regnāra gadījumā – uz Latviju), padomju kino un estrādi, nacionālus simbolus un folkloru, reklāmas saukļus, popmūzikas hitus, žargona izteicienus, postmodernisma klasiķu un paša Vaivara darbus utt.
Tas ir fascinējoši: citāti uzzib, un pāris sekunžu laikā jāspēj ne tikai saskatīt, bet arī aptvert joku, lai trakā tempā drāztos pie nākamā. Turklāt izrāde ir sarežģīti būvēta. Vaivara humors demonstrē apskaužamu fantāzijas lidojumu, bet paģēr no skatītāja arī solīdu intelektuālu bagāžu. Kā jau šāda veida darbos – jo vairāk zini, jo vairāk ieraugi, un šķietami vienkāršais «teorētiķes Naomi Kempbelas» pieminējums (rādot Danielas Stīlas lubenes vāku) pārtop sarežģītā, absurdi ģeniālā supermodeles un superslavena mitoloģijas pētnieka Džozefa Kempbela ironiskā sadursmē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.