Spēlfilma Melānijas hronika – pagātnes rekonstrukcija
Dokumentālajā filmā Visu laiku snieg, kurā iemūžināta Melānijas hronikas tapšana, izskan trāpīga frāze – par visu ir jārunā, arī par tēmām, kas ir neērtas. Attiecināšu šo domu uz tiem kinematogrāfa darbiem, kuros aplūkotas vēstures tumšākās lappuses, rosinot nejaukt bijību un cieņpilnu notikumu atcerēšanos ar veselīgi analītisku attieksmi pret filmās izmantotajiem radošajiem risinājumiem. Šis savādais ievads nav prelūdija režisora Viestura Kairiša jaunākās spēlfilmas nopēlumam – drīzāk mudinājums to noskatīties un par to diskutēt.
Aktiermāksla bez robežām
Rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romānā Veļupes krastā balstītā filma sākotnēji ir emocionāli iedarbīgs darbs. Tās režisors Viesturs Kairišs pret skatītāju ir nesaudzīgs, pat nežēlīgs. Pēc īsas ievadainas, kurā Vanagu ģimene ir redzama operā un vienīgo reizi laimīga, nākamajā brīdī viņu dzīvoklī iebrāžas sarkanarmieši un strupi pavēl savākt mantas. Tad šķiršanās un ceļš, kas nebeidzas Ogrē, kā melīgi solīts.
Ar katru nākamo ainu režisors kāpina filmas emocionalitāti, it kā cenzdamies skatītāju ievest tikpat iztukšotā dvēseles stāvoklī, kādā atrodas lentes varoņi. Kļūst arvien smagāk – lopu vāģī noris viena neizdzēšama šausmu aina pēc otras. Šis dramatiskais temps pierimst tikai tad, kad Melānija Vanaga (šveiciešu aktrises Sabīnes Timoteo atveidojumā) ar dēlu ir iesviesta Tjuhtetas izsūtījuma tukšumā un bezcerībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.