Anna Dubovika (31) kopš dzimšanas ir neredzīga. Tomēr tas viņai netraucēja iegūt augstāko pedagoģisko izglītību, un tagad viņa māca mūziku redzīgiem bērniem
Varētu uzrakstīt skaistu stāstu par uzņēmīgu, gudru, skaistu jaunu sievieti Annu Duboviku, kura, pārvarot milzum daudz grūtību kopš bērnības, ieguva labu izglītību un darbu. Bet Anna neļautu dziedāt tādu saldi lipīgu dziesmiņu. Viņai patīk nopietna klasiskā mūzika, it īpaši skaņdarbi klavierēm. Un runā viņa tikai patiesību, lai cik nepatīkama tā būtu pašai un citiem – cik sarežģīti studēt un pat tad, kad iegūta augstākā izglītība, atrast darbu, cik grūti patstāvīgi dzīvot un nevienam neko nelūgt.
Kopš bērnības pie klavierēm
Ar Annu satiekamies Strazdumuižas ciematā Latvijas Neredzīgo biedrības dienesta viesnīcā. Miteklis hruščovkā pieticīgs: dažas visnepieciešamākās mēbeles, pie loga rakstāmgalds ar datoru un maza sekcija, kuras vienīgais greznums ir biezas nošu grāmatas Braila rakstā. Griestos plaisas, nolupusi krāsa. Aiz sienas skan skaļas balsis. Tomēr Anna ir laimīga, dzīvojot atsevišķi no vecākiem, un tas ir iespējams tikai neredzīgo ciematiņā. Te viņa zina ceļu līdz bibliotēkai, autobusa pieturai un veikalam, kas iesaukts par bomžariku, jo to pārlieku iecienījuši vietējie dzērāji. Te Anna izbauda dzīvi, lasot grāmatas un klausoties mūziku.
«Mūziku iemīlēju jau tad, kad gāju bērnudārzā Ķengaragā. Mūzikas skolotāja tik skaisti spēlēja klavieres, es arī tā gribēju,» stāsta Anna, kura redzi zaudēja dzemdību traumas dēļ. Vecāki dzīvoja kopmītnē, un klavieres meitai varēja nopirkt tikai tad, kad pārcēlās uz dzīvokli pilsētas centrā. Anna toreiz jau gāja 3. klasē Strazdumuižas internātvidusskolā, kas ir vienīgā skola Latvijā bērniem ar nopietniem redzes traucējumiem. «Parastā mūzikas skolā neviens neredzīgu bērnu negribēja, tāpēc ņēmu privātstundas pie Strazdumuižas mūzikas skolotājas,» atceras Anna. Viņa ir pateicīga skolotājai Ivetai Zvaigznei, kura izstrādājusi lielisku metodi, kā neredzīgajiem iemācīt klavierspēli. «Sākām ar to, ka mēs katru noti meklējām, skaitot melnos taustiņus no kreisās puses uz labo. Viņa man nospēlēja kaut ko priekšā, un tad atskaņoja to skaņdarba daļu, kas jāspēlē ar labo roku, to pašu – ar kreiso. Iemācījos pēc dzirdes vispirms spēlēt ar vienu roku, tad – ar otru, un tad spēlēju ar abām. Bija arī nošu burtnīca, kurā skolotāja vecākiem redzīgo rakstā uzrakstīja, kas un kā jāiemāca ar katru roku.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.