Latvijas Nacionālā baleta solists Arturs Sokolovs (32), iestudējot titullomu Edvarda Grīga baletā Pērs Gints, daudz domāja par prieku un mēra sajūtu
Mums sarunāta tikšanās Baltajā namā. Arturs cēli māj pie operas dienesta ieejas. Sarunai noskatījis beletāžas kafijotavu. «Bonjour! Bonjour!» ātrā solī stalti virzīdamies cauri zīdā un samtā tapsētajiem labirintiem, viņš sveicina kolēģus. Tērpies baltā kreklā, atpogātu augšējo podziņu. Uz mirkli notiekošais man atgādina kādu Ļeva Tolstoja romānu no 19. gadsimta, kad krievu aristokrātijai bija tuva franču kultūra. Vai jūs runājat franciski, es vaicāju. «Es tā uzrunāju kolēģus. Man patīk cilvēkiem izrādīt uzmanību. Patīk, ka viņi jūtas labi,» Arturs atbild. Viņa dzimtā rit gan krievu, gan lietuviešu, gan latviešu asinis, vēlāk sarunā uzzinu. Franču ne, toties japāņu gan – baletdejotājs ir precējies ar Nacionālās operas solisti Juku Mijaki, abi audzina dēlu Leo.
Artura pirmais lielais iznāciens uz operas skatuves notika pirms astoņiem gadiem, kad viņam tika iedalīta galvenā – Natanaēla – loma neoklasiskajā baletā Smilšuvīrs. Tā sižets veidots pēc 19. gadsimta šausmu pasaku klasiķa Hofmaņa stāsta motīviem. Jaunajam baletdejotājam toreiz izdevās sevi pierādīt. Par lomu 2009. gadā viņš ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā teātra sezonas labākais baleta mākslinieks. Tas bija lielisks, iedvesmojošs gads: Spēlmaņu nakts balva Arturam tika pasniegta arī par Franča lomu klasiskajā baletā Kopēlija.
Šoruden ķeroties pie Pēra Ginta iestudējuma, baletdejotājs aizrautīgi pārlasīja Henrika Ibsena lugu. Kā ņipra pirmskolnieka tēvam tas nebija viegli: vakarā mājās iesāc lappusi, Leo ir klāt. Grib dauzīties, uzdot tētim jautājumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.