Žurnālista Sergeja Loiko romāns – kā mēģinājums ievilkt karā
Neviens negribēja mirt. Nevienam šis karš nebija vajadzīgs. Un tomēr tas notiek, – žurnālists, laikraksta Los Angeles Times korespondents un fotogrāfs Sergejs Loiko raksta romāna Lidosta ievadā. «Romāna darbība sākas Lidostā, tā galvenā līnija pa minūtei atklāj vairāk nekā 240 dienu ilgā aplenkuma pēdējās piecas dienas.» Kāds lasītājs varētu turpināt: «Šī ir grāmata, kuru nebūtu bijis jāraksta un kuru nebūtu jābūt ne mazākajai vēlmei lasīt.» Taču nepārprotiet, šis nav romāna literāro kvalitāšu vērtējums. Kopā ar Loiko sacīto tas drīzāk iezīmē nepateicīgo un kļūdas nepiedodošo teritoriju, kurā ir bijis jādodas viņam pašam (gan tiešā nozīmē – uz karadarbības vietām Ukrainā -, gan pārnestā un literārā nozīmē) un kurā viņš vēlas ievest lasītāju.
Romāna pamattēma, manuprāt, ir spriedze starp kauju vietu brutālo realitāti un pārējo pasauli, līdz kurai šī realitāte nonāk vienīgi kā tālas šāvienu atskaņas – reportieru sūtītas fotogrāfijas, redakciju drošībā sacerēti ziņu raksti un armiju amatpersonu izplatīti oficiāli bezkaislīgi paziņojumi. Loiko šo spriedzi pieminējis gan romānā, gan raidstacijā Eho Moskvi notikušajā plaši pārpublicētajā sarunā ar televīzijas kanāla Doždj žurnālistu Timuru Oļevski un daudz kur citur.
Tieši tā varētu būt bijusi galvenais iemesls savu četru dienu pieredzi 242 dienas aplenktajā Doņeckas lidostā izvērst nevis «objektīvi žurnālistiskā» reportāžā, bet gan romānā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.