Brīnišķais infantilisms

Nacionālā teātra izrāde Veiksmes stāsts – izrāde par politiku, skats uz Latvijas ekonomisko attīstību. Šoreiz abu žurnāla recenzentu – divu dažādu paaudžu kritiķu – viedokļi

Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Šajā žurnālā spēles noteikumi ir mainīti – mani lūdza uzrakstīt par Valtera Sīļa un Jāņa Baloža Veiksmes stāstu no savas paaudzes (trīsdesmitgadnieces, režisora un dramaturga vienaudzes) pozīcijām. Vai paaudzei te ir nozīme? Šaubos. Bet trekno gadu un krīzes analīzei veltītais iestudējums Nacionālajā teātrī iespaidu rada arī par to.

Par Veiksmes stāstu (nosaukums ironizē par Latvijas krīzes pārvarēšanas starptautisko vērtējumu) dominē polarizēti viedokļi – daļa ir sajūsmā, citi šausminās. Es teiktu, ka iestudējums ir 50:50. Solīdi aktierdarbi – Uldis Siliņš, Jānis Vimba, Romāns Bargais, sajūsminoša Daiga Gaismiņa. Visi vienādos uzvalciņos iemiesojas konkrētu politiķu, ekonomistu, žurnālistu lomās, izspēlējot dažādu publisku un ne tik publisku sanāksmju, uzrunu, sarunu utt. fragmentus. Labs režisora darbs. Lugas teksts arī vietām ir ļoti asprātīgs. Būtu brīnišķīgs vakars, ja ne izrādes veidotāju mēģinājums skaidrot, kas Latvijas ekonomikā un politikā noticis pēdējo padsmit gadu laikā. Un, galvenais, atbilde uz jautājumu: kas vainīgs?

Atbildi neteikšu. Noskatieties! Kas zina, varbūt jūs Balodim un Sīlim piekritīsit. Es nepiekritu. Ne tāpēc, ka domātu – viņi analīzē kļūdās. Bet izrādes laikā radās sajūta, puiši nesaprot «lauciņu», par ko runā, un, aizrāvušies ar neoliberālisma kritiku, pat nepamana – paši arī nav gluži brīvi no ideoloģijas valgiem. Nepārprotiet, es neaizstāvu neoliberālismu. Un man liekas, ka viedokļu dažādība ir vērtība. Tikai gribētos, lai viedokļi būtu analīzes, nevis «pliku» emociju rezultāts. Un negribētos redzēt ainu, kurā ideoloģisku pretinieku, pret kura viedokli nav argumentu, apklusina fiziski – nodurot. Tas šausmina – gan tad, ja aina iecerēta burtiski, gan kā metafora. Jo – vai gan intelektuālas impotences atklāsme ir pamats priekam?