Sibīrijas izsūtīšanām veltītā Melānijas hronika Latvijas kinooperatoram Gintam Bērziņam bijis emocionāli smagākais darbs. Šī filma vajadzīga tieši tagad, uzskata kino meistars, kurš vēl paspējis dienēt padomju armijā
Vēsture parasti atceras tikai izcilu filmu režisorus, bet, kā likums, viņiem blakus stāvējuši lieliski operatori. Tādi kā Gints Bērziņš, kurš uzņēmis gandrīz visas Lailas Pakalniņas un Viestura Kairiša filmas. Viņu komandā aicinājis arī, piemēram, Māris Martinsons (Amaya, 2010), Jevgeņijs Paškēvičs (Golfa straume zem ledus kalna, 2012), Vera Glagoļeva (Divas sievietes, 2014). Bērziņa kamera krievu režisores Glagoļevas darbā glāstījusi pasaulslaveno britu aktieri Reifu Fainsu, Martinsona filmā – japānieti Kaori Momoi, kas pazīstama no Holivudas grāvēja Geišas atmiņas, bet jaunākajā latviešu pilnmetrāžas kino, Kairiša Melānijas hronikā – talantīgo šveicieti Sabīni Timoteo.
Tiekamies nedēļu pirms 1. novembra pirmizrādes.
Operatora loma ir plašāka, nekā cilvēki iedomājas. Piemēram, labs operators redz, cik precīzi grima mākslinieka uzliktais grims «spēlē» kamerā, kad īsā filmēšanas laikā aktrisei jānoveco par 10 gadiem, kā tas notiek Melānijas hronikā.
Tas ir dienesta pienākums, viena no profesijas sastāvdaļām. Tāds pats kā filmējot likt gaismu vai inscenēt kameras kustību. Ja aktrisei ir sešas skrambas un nākamajā epizodē to vairs nav, man jāpajautā – tā vajag, vai tā vienkārši ir kļūda? Jāseko, vai aktiera seja spīd, kad viņš uztraucas. Fizioloģiskas izpausmes… Var šķist jocīgi, bet tas ir svarīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.