Bērnu uzticības tālruņa psihologi visbiežāk dzird stāstus par ģimenēm, kurās pusaudži jūtas vientuļi, pamesti, neaprūpēti. Nereti viens zvans izmaina dzīvi
Bezspēcība un bailes skanēja trīspadsmitgadnieces Annas (vārds izdomāts) balsī, kad viņa pērn rudenī piezvanīja bērnu un jauniešu uzticības diennakts tālrunim 116111. «Mamma un tētis atkal kaujas. Mammai tek asinis,» viņa stāstīja drebošā balsī. «Man un māsai ir bail. Nevaram pagulēt.» Psihologam izdevās meiteni mazliet nomierināt. Aprunājušās, māsas neslēpa, kur dzīvo. Lai kāds beidzot palīdz! Uzticības telefona darbinieku ziņojums nekavējoties nonāca Rīgas domes Sociālajā dienestā. «Kad piedāvājām pārcelties uz krīžu centru, kur abas būs drošībā un mājīgos apstākļos, Anna apbrīnojami konstruktīvi pieņēma lēmumu, ka sakrāmēs mantas un kopā ar divus gadus jaunāko māsu pārcelsies turp,» gadījumu atceras Jana Pūķe, Āgenskalna centra sociālā darbiniece. Meiteņu uzdrošināšanās meklēt palīdzību lika vecākiem izvērtēt, kas viņiem patiešām ir svarīgi. Vairāku mēnešu laikā, kamēr meitenes dzīvoja pie aizbildnes, vecāki apmeklēja psihologu un atkarības speciālistu, līdz šīs vasaras sākumā bāriņtiesa atļāva meitenēm atgriezties ģimenē.
Attiecības ar vecākiem ir galvenais iemesls, kāpēc bērni zvana uzticības tālrunim. Statistika gan tiešā veidā to nerāda – no pērn atbildētajiem 57 603 zvaniem tikai nepilns pusotrs tūkstotis reģistrēti kā konsultācija par attiecībām ar vecākiem. Tomēr uzticības tālruņa speciālisti atgādina, ka lielais vairums citu problēmu – garlaikotība, pamestības sajūta, pieaugušo atkarības un nabadzības radīti sarežģījumi, arī domas par pašnāvību – parasti tomēr ir saistītas ar attiecībām starp bērnu un vecākiem.
Labi, ja pieķer
No sākuma Annas vecāki bija dusmīgi par to, ka meitas ir sūdzējušās. Par sadarbību ar sociālo dienestu negribēja pat dzirdēt. «Tētis strādā labi atalgotu darbu, bet reizumis grib atpūsties iedzerot. Mammai ir dziļākas atkarības problēmas, bet skaidrā viņa ir jauks cilvēks,» pastāsta Jana Pūķe. Kad bāriņtiesa pārtrauca vecāku tiesības un nolēma, ka meitenes dzīvos pie kādas radinieces, kas piekrita uzņemties aizbildniecību, vecāki saprata – ja grib diendienā redzēt bērnus, ir jāsaņemas. «Šī gada laikā notika lielas pārmaiņas gan vecākos, gan meitās. Meitenes daudz bija pieredzējušas, tikai ne noteiktu dienas režīmu. Mājās varēja darīt, ko grib, bet aizbildne sekoja, lai viņas izpilda visus savus pienākumus. Pieņemt pārmaiņas bija izaicinājums visiem, aizbildnei ik pa laikam bija jāpacieš meiteņu dusmas,» stāsta Jana Pūķe. Savukārt vecāki, kaut negribīgi, piekrita konsultēties ar psihologu un atkarību speciālistu. Lai atjaunotu vecāku tiesības, viņiem vēl pulka darāmā. Tomēr abi ir izdarījuši jau tik daudz, lai ģimene atkal būtu kopā. «Vecāki gribēja meitenes mājās, bērni ilgojās pēc mammas un tēta, tāpēc bāriņtiesa nolēma ļaut viņiem dzīvot kopā,» saka Pūķe.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.