Paralimpiskā čempione Diāna Dadzīte un Edgars Bergs, kurš šogad Rio izcīnīja savu ceturto paralimpisko spēļu medaļu, cer, ka viņu uzvaras beidzot sabiedrību pārliecinās – viņi ir īsti sportisti
Pēkšņi viņi kļuva par varoņiem. Kad no olimpiskajām spēlēm Riodežainero neviena medaļa nebija atvesta, paralimpiešu panākumi izpelnījās milzīgas urravas. Zelta medaļu diska metējam, jau līdz Rio trīskārtējam paralimpiskajam čempionam Aigaram Apinim varēja paredzēt. Taču Diāna Dadzīte, aizraidot šķēpu 23,26 metrus tālu, trāpīja tieši slavas zenītā. Turklāt dienu pirms spēļu no-slēguma ceremonijas izcīnīja arī bronzas godalgu diska mešanā. Savukārt lodes grūdējs Edgars Bergs, kurš starptautiskā līmenī startē kopš 2004. gada un Rio ieguva savu ceturto paralimpisko spēļu medaļu, piespieda daudzus ar kaunu atcerēties – vēl pirms pusgada tika lūgti ziedojumi Edgara treniņiem, lai viņš varētu sagatavoties paralimpiskajām spēlēm.
Gan Diāna, gan Edgars cer, ka šis gads būs lūzuma punkts attieksmē pret sportistiem, kuri, pārvarot fizisko nevarēšanu, diendienā nododas treniņiem, gatavojas un startē Eiropas un pasaules līmeņa sacensībās. Ka beidzot viņus atzīs par sportistiem.
Staigāja un spēlēja ratiņbasketbolu
«Kāpēc kāds domā, ka paralimpiskajiem sportistiem ir vieglāk nekā veselajiem?» prasa Diāna, runātīga un emocionāla. «Man bija jākonkurē ar 13 spēcīgām sportistēm. Paralimpiskajās spēlēs piedalījās tenisists bez rokām, kurš spēlēja galda tenisu, turot raketi mutē! Ķīniešu sportists bez rokām spēja peldēt ātrāk par tiem, kuriem ir rokas! Ceru, ka beidzot cilvēki aizdomāsies par to.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.