Aleksandrijas bibliotēkas direktors Ismails Serageldins salīdzina pašlaik cilvēkiem pieejamo informācijas apjomu ar ūdens strūklu sejā no ugunsdzēsēju šļūtenes. Modernai bibliotēkai jāspēj nodrošināt, lai šo ūdeni var padzerties
Pirms doktora Serageldina lekcijas LU Humanitāro un sociālo zinātņu centrā 2. septembrī Vaira Vīķe-Freiberga viņu raksturoja kā renesanses cilvēku, kuram ir zināšanas par visu. Dzimtenē mēdz dēvēt par «inteliģentāko cilvēku Ēgiptē». Pēc 28 gadu karjeras Pasaules Bankā aizgāja no tās viceprezidenta amata, jo bija saņēmis piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties – atjaunot 288. gadā p. m. ē. dibināto Aleksandrijas bibliotēku, kura pirms 16 gadsimtiem pārstāja eksistēt pēc vairākiem ugunsgrēkiem un kariem. Jaunā bibliotēka vēra durvis 2002. gadā un ir nozīmīgs pasaules mēroga zināšanu glabāšanas, taču arī moderns informācijas tehnoloģiju centrs ar 15 institūtiem un pētījumu centriem, četriem muzejiem, 15 pastāvīgām izstādēm, globālā interneta arhīvu, kā arī globālu cenzēto materiālu datubāzi. Serageldina kredo: «Visu informāciju visiem cilvēkiem visu laiku.»
Savā priekšlasījumā pieminējāt Borhesa teikto, ka viņš iedomājoties paradīzi kā tādu bibliotēku. Kā ir būt paradīzes uzraugam?
Tā, protams, ir ļoti īpaša privilēģija. Bet vēl svarīgāk, ka cilvēces zināšanu ceļi turpinās visu laiku. Iespēja palīdzēt to organizēt jaunākām paaudzēm ir pat lielāka privilēģija.
Gadu simtiem bibliotēka bija zināšanu fiziska glabātava. Kas mūsdienās ir bibliotēka?
Ir milzīga atšķirība starp to, kas pēdējos apmēram 200 gadus bijusi bibliotēka un kāda tā kļūs nākamajos 20 gados…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.