Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Paša rokām celtās tēva mājas Valdemārpils pievārtē dumpīgajam fotogrāfam Uldim Briedim tagad ir klusuma osta vasarās. Nemiera gars tomēr liek mastā uzvilkt Dominikānas karogu un gandrīz katru dienu ar laivu iebraukt ezerā
Tu pašlaik esi Ancē? Es tur dzīvoju kara beigās. Piestāj atpakaļceļā! Tā Uldis Briedis, sēdēdams savas mājas augšistabā, atbild uz kāda sen nesatikta drauga telefona zvanu. 1940. gadā pasaulē nākušajam fotogrāfam Kurzemes gals no Dundagas līdz Kolkai pazīstams kā sava kabata. Dzimtās mājas, Ārlavas pagasta Pērkoņi, redzamas tepat pa logu, tūdaļ aiz Valdemārpils robežas, taču bērnība un pusaudža gadi pavadīti plašākā apvidū, sekojot uzdevumiem, kuros tēvu, kolhoza priekšsēdētāju, sūtīja partija.
Vienu gadu Udis gāja skolā Tiņģerē, vienu gadu Pūņās, tad – Nevejā, Mazirbē, bet uz vidusskolu atgriezās Valdemārpilī. «Tēvs bija karā sarkano pusē, viņu smagi ievainoja pie Maskavas 1942. gada janvārī,» viņš ieminas. «Ko es kā fotogrāfs nevaru sev piedot… Tēvam tieši virs sirds bija liela rēta: kā tāds ieloks, plata, gara, faktūraina. Cik mēs te vasarās pa sētu dzīvojām puspliki, neienāca prātā to nobildēt! Gan jau uzspēs… Tāpat kā par veciem laikiem paprasīt – gan jau paprasīs! Tā tas «gan jau» nekad nepienāk.»
Par laimi vai nelaimi, Uldis pats jau ir pietiekami «sens», lai veidotu savu vēstures redzējumu. Tuvplānā vērotais kolhozu būvēšanas neloģiskums komunista dēlu izveidoja par tik kaismīgu antisovjetu, ka draugi viņu sauca par Pulkvedi Briedi, par godu drosmīgajam Latvijas armijas virsniekam, ar kuru radniecība viņa ģimenei nav oficiāli pierādīta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.