Cilvēks ar divām identitātēm • IR.lv

Cilvēks ar divām identitātēm

3
Ivars Lācis.
Māra Miķelsone

Bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis atklāj, kā viņu jaunības gados savaņģoja VDK un kāpēc Latvijas nelaimēs vainojams lustrācijas trūkums

Ārkārtīgi smagi 35 gadus dzīvot ar apziņu, ka varbūt esi noziedznieks – šie profesora un Latvijas Universitātes (LU) fonda valdes priekšsēdētāja, bijušā LU rektora Ivara Lāča (67) vārdi nesenajā konferencē, kas bija veltīta VDK un tās piesegstruktūrām, tika pamanīti tikai nelielā tvitersabiedrībā. Lācis pēc ārsta un politiķa Georga Andrejeva ir otrā publiskā persona, kura 20 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas atzinusi savu sadarbību ar padomju varas represīvo Valsts drošības komiteju (VDK). Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis, saka Lācis. Viņš apbrīno Andrejeva drosmi, kurš 1994. gadā ar savu atklāsmi palika viens. Lācis tolaik nav bijis tam gatavs. Tagad viņš sevi raksturo vārdiem – esmu divdabis, persona ar divām identitātēm. Cilvēki padomju laikā bija duāli, tāds bija arī Lācis – no vienas puses, teica to, ko vajag; no otras puses, viņā bija arī tā personības daļa, ko bērnībā veidoja omīte, kas klāstīja par notikumiem 1940., 1949. gadā, ģimenes stāsti un faktiski naids pret okupācijas varu.

Ar bijušo rektoru tiekamies LU ēkā Raiņa bulvārī, Lācim tur aizritējuši 50 dzīves gadi. Viņš mani nosēdina otra bijušā rektora, ar kuru dala kabinetu, Mārča Auziņa krēslā, bet pats aizsteidzas uz universitātes restorānu pēc kafijas un kūkām.

Kas pamudināja bijušo LU rektoru konferences diskusijā tiešraidē paziņot, ka viņa sadarbība ar PSRS represīvajām struktūrām sākās 1981. gadā? Tas noticis, kad LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris un juriste Kristīne Jarinovska pie viņa vērsās ar lūgumu «LU fondam piedalīties komisijas atbalstā un piešķirt stipendijas jauniem ļaudīm komisijas izpētes darbā». Iekšēji pasmaidījis par paradoksu «maisā sēdošais atbalsta maisa izpēti». Stipendiātu atlases konkursā ieraudzītā komisijas reālā bezspēcība gan resursu, gan informācijas pieejamības jomā, lai puslīdz zinātniski izveidotu Latvijas stāstu par VDK darbību tolaik un sekām patlaban, viņam vienkārši neļāva klusēt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu