Aktīvā atlase • IR.lv

Aktīvā atlase

5
Pauls Raudseps

Konkursi uz amatiem būs tieši tik labi, cik pretendenti, kuri tajos piedalās

Savā bēdīgi slavenajā premjerēšanas laikā Aigars Kalvītis paspēja bagātināt Latvijas politiskās folkloras krājumus ar ne vienu vien spārnotu frāzi – «septiņi treknie gadi», «stabilitātes garants». Ir laiks atgādināt vēl vienu viņa sentenci, kas ar atbruņojošu atklātību raksturoja valsts pārvaldes sistēmas sliktākās paražas. Laikā, kad valdībai bija jālemj, kādu kandidātu virzīt uz tiesībsarga amatu, Kalvītis atklāja savus vērtēšanas kritērijus: «Neuztraucieties, būs [Ringolds] Balodis! Par tādu Rasmu Kārkliņu es neko pat dzirdējis neesmu.» Tauta ātri saprata domas būtību un kopš tā laika ik pa brīdim piemin Kalvīša personālatlases galveno kritēriju – «es viņu nepazīstu».

Politiskajā un administratīvajā vidē, kurā ministrijas nereti tiek dalītas starp valdības koalīcijas partneriem kā lēņi, kurā «savu cilvēku» iebīdīšana amatos ir iecienīts varas mehānisms un kurā lepnos ādas sēdekļos sēž ne viens vien «šofera dēls», Kalvīša princips ir dabiska sistēmas daļa.

Cerības ierobežot «pazīšanās» jeb politiskās patronāžas nozīmi svarīgu amatpersonu atlasē lielā mērā izskaidro sabiedrības prasību nozīmīgiem amatiem rīkot atklātus konkursus. Doma ir vienkārša – ja konkursā var pieteikties jebkurš un kandidāti ir sabiedrībai zināmi, tad politiķiem būs daudz grūtāk iebīdīt amatā kādu politiski angažētu un izpildīgu pretendentu, kurš turklāt, ļoti iespējams, ir arī nekompetents. Konkursa vērtēšanas kritēriji un sabiedrības spiediens nodrošinās, ka tiek izvēlēts vislabākais kandidāts.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu