Mēness tumsā • IR.lv

Mēness tumsā

7
Leonardo — Kaspars Dumburs, Sieva — Liene Sebre.

Nacionālā teātra izrāde Asins kāzasneizbēgamības smeldze 

Federiko Garsija Lorka ir sarežģīts rakstnieks, un arī režisora Vladislava Nastavševa izrāde Asins kāzas, kas tapušas pēc spāņu ģēnija lugas, līdzinās rēbusam. Šoreiz Nastavševs režisē, komponē, dzied, veido kostīmus un telpu un rada zīmju sistēmu, kas iedarbojas līdzīgi Lorkas dzejai – uz prātu, jūtām, ķermeni, sirdi. Tas ir liela mēroga darbs, kas izaicina gan intelektuāli, gan uzrunā emocionāli.

Izrāde tiek spēlēta Nacionālā teātra Lielajā zālē, bet tā, lai parters, ložas, balkoni kalpotu par notiekošā fonu. Skatītāji sēž uz skatuves, aktieri spēlē uz skatuvītes, kas uzbūvēta, pārkaroties pāri īstās skatuves proscēnijam. Zelts viz, ēnas glūn, bet telpa, viscaur melni vizoša, rada asociācijas – ar Andalūzijas mežģīnēm, ar Visuma tumsu, ko cauršauj zvaigžņu lodes, ar Šekspīra Teatrum Mundi jeb pasauli kā teātri…

Lorka ir simbolists, un Asins kāzu sižets, pat ja tiek spēlēts it kā reālistiski, neko daudz neizsaka. Māte, kuras vīrs un vecākais dēls nodurti, gatavojas sava jaunākā dēla – Līgavaiņa – kāzām; Līgava kāzās aizbēg ar citu; Līgavainis dzenas pakaļ, un vīrieši viens otru nodur; Māte un Līgava apraud mirušos. Liekas – melodrāma. Bet īstenībā lugas varoņi ir arhetipiski tēli, un tā nevēsta par mīlas trijstūri, bet gan par liktens neizbēgamību, par kaislību un sāpēm, kas aprij visu pasauli. Arī par nāvi, par naidu, par Spāniju, par homoseksualitāti, un ko tik visu vēl ne, ja uzmanīgi lasa. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu