Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes opera Iemūrētie ir skarbs stāsts par mums pašiem
Oriģināloperas tapšana jebkurā gadījumā ir nacionāla mēroga notikums, bet Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes kopdarbam turklāt piemīt asa ideja, skaidrs, nesamocīts librets un vērienīga mūzika. Pirmuzvedumam nāk klāt vēl kāds labums: Lauras Grozas-Ķiberes režija, Andra Freiberga scenogrāfija, Kristīnes Pasternakas tērpi, Lienes Gravas kustību partitūra un videomākslinieka -8 projekcijas tapušas ciešā sadarbībā ar autoriem un diriģentu Māri Sirmo, un šī ieceres un iemiesojuma vienotība ir fiziski sajūtama.
Tādēļ nešauboties kopā ar citiem pirmizrādē cēlos kājās. Tādēļ vērtējumam pieci punkti. Ja veselums ir pārliecinošs, tad negribas «meklēt blusas» un uzrādīt trūkumus, kādi piemīt jebkam, kas ir patiesi dzīvs. Un Iemūrētie ir dzīvs, mainīgs organisms, kas pilnveidojās jau pāris dienās starp publisko ģenerālmēģinājumu un pirmizrādi.
Tiesa, Iemūrētos drīzāk gribētos saukt par operu oratoriju. (Šo apzīmējumu laimīgā kārtā atradu muzikoloģes un teātra zinātnieces Ingrīdas Vilkārses rakstā par Ešenvalda iepriekšējo uzvedumu Nacionālajā operā Augļu koks ir Jāzeps.) Proti, dramaturģiskas dimensijas tai piemīt mazākā mērā. Dinamiskas un aizraujošas ir idejas, nevis darbība. Jo arī Zandere ir dzejniece, nevis dramatiķe, un tāpēc šajā darbā tēliem kā liriskajiem varoņiem ir savs raksturs, ceļš un kustības vektors. Viņi nemainās, saduroties vai konfliktējot ar citiem. Tā ir viena no šā darba īpatnībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.