Kur meklēt taisnību?

Izskatot pacientu sūdzības par mediķu darbu, vidēji tikai 20% gadījumu Veselības inspekcija atzinusi ārstniecībā pieļautās kļūdas. Sodi par tām ir mazi, turklāt netiek publiskoti. Inspekcijā hroniski trūkst darbinieku, un daļa turpina paralēli praktizēt kā mediķi. Vai vienīgā iestāde, kas kontrolē veselības aprūpes kvalitāti Latvijā, pati ir vesela?

Traģiskās 2012. gada septembra dienas Antra (vārds mainīts) atceras skaidri arī šodien. Antra gaidīja savu otro bērniņu, bet 33. grūtniecības nedēļā sākās asiņošana un ātrie nogādāja viņu Stradiņu klīnikā. Tā bija piektdiena, speciālisti jau bija devušies mājās. Ultrasonogrāfiju Atrai veica tikai sestdien, nosakot gultas režīmu. Procedūru veikusī ārste sprieda, ka stāvoklis ir nopietns, iespējams, vajadzēs veikt ķeizargriezienu. Klausoties bērniņa sirdspukstus, vecmāte secināja, ka tie ir mierīgāki, nekā vajadzētu, taču vēlāk mazā sirsniņa sāka sisties ritmiskāk. 

Pirmdien Antru izrakstīja. Ārste rezidente Marija Mohova, klausoties bērna sirdstoņus, tos nespēja saklausīt, taču ārste neveica atkārtotas pārbaudes, bet izsniedza Antrai mātes pasi un lika doties mājās. Rezidente, kura bez sertificēta ārsta klātbūtnes nevar ārstēt un patstāvīgi pieņemt lēmumus, uzreiz neizsniedza Antrai izrakstu no slimnīcas, liekot pēc tā atnākt pēc nedēļas. Arī tas ir pārkāpums, jo šis dokuments, kas apliecina diagnozi un citu informāciju par slimnīcā pavadīto laiku, pacientam ir jāizsniedz izrakstīšanas brīdī.

Antra devās pie sava ginekologa. Ārste bērna sirdspukstus atzina par normāliem, bet norādīja, ka asiņošanas gadījumā grūtniecei gan būtu jāatrodas slimnīcā nepārtrauktā mediķu uzraudzībā, nevis mājās. Taču Antra palika mājās, kā bija teikuši Stradiņu ārsti. Oktobra pirmajās dienās viņa vairs nejuta mazuļa kustības. 3. oktobrī devās uz Rīgas Dzemdību namu, kur ārsti apstiprināja – bērniņš viņas miesās ir miris.