Pasaulē augstu vērtētais krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs (64) par politiku Krievijā un Eiropā un to, kāpēc mūsdienās talantīgajiem filmēt grūti
Kāds es būtu, ja nebūtu redzējis to acis, kuri dzīvojuši pirms manis? Šos vārdus, pāri ekrānam slīdot portretiem, mākslas vēstures šedevriem no Luvras, Aleksandrs Sokurovs saka savas jaunās filmas Frankofonija aizkadrā nesen Atvērtās lekcijas laikā Rīgā. Venēcijas kinofestivāla kritiķu balvu saņēmusī filma vēsta par Francijas mākslas muzeju Luvru nacistu okupācijas laikā. Filmas pasūtītāji – pats mākslas muzejs – bija vēlējušies tikt pie kaut kā līdzīga Krievu šķirstam, ko Sokurovs uzņēma 2002. gadā Ermitāžā kā vienu nemontētu slīdošo kadru 96 minūšu garumā.
Tā gluži ar Frankofoniju autors nerīkojās. Taču, kā visās Sokurova filmās, klātesoša bija refleksija par ciešanām, nāvi. Mīlestību. Varu. Kinovalodā Sokurovs, vēsturnieks pēc izglītības, pētījis varas fenomenu, izmantojot Hitlera, Ļeņina, Japānas imperatora Hirohito dzīvesstāstus. Šīs tetraloģijas pēdējā daļa Fausts pirms pieciem gadiem ieguva Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvu. Filmu par metafizisko izsalkumu, kas nerimstas arī tad, kad cilvēkam nekas vairs nenozīmē neko, vērtīgi noskatīties šodien, kad ģeopolitika ikvienam pietuvinājusi jautājumus par vērtībām un izvēli. Par to intervijā runājām ar Sokurovu, kura filmas dzimtenē Krievijā var skatīt reti. Nav tirgus produkts, tās nevienam nav vajadzīgas – tā domā pats «pēdējais kinomodernists».
Jūsu filmā Fausts risinās dialogs, ka dzīvei un nāvei nav nekādas vērtības, vienīgi mākslai un laikam. Kā varam kaut ko zināt par laika vērtību?
Skatoties uz tuvajiem cilvēkiem. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaudrāk saprotu, ka cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Pārējam nav nekādas nozīmes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.