«Latviešu sekta» – tā daļa āgenskalniešu saucot Pārdaugavas Hāgenskalna komūnu. Dāvja Stalta un viņa sievas Montas izveidotais krodziņš kļūst par aizvien populārāku vietu, kur notiek vēstures lekcijas, koncerti un arī dzejas lasījumi. Arī turpmākajos žurnāla numuros rakstīsim par nelielām vietām Rīgā, ko izveidojuši domubiedri un kas pulcina līdzīgi domājošos
Vienas nedēļas laikā šeit koncertē dažādu paaudžu dziesminieki Kārlis Kazāks un Roberts Gobziņš, pārpildīts ir Ineses Zanderes un Egīla Zirņa dzejas vakars, pēc Tarkšķu mandolīnistu uzstāšanās sestdienas vakarā publika neizklīst līdz rītam. Citā aprīļa vakarā Toma Treiberga un Svena Kuzmina etīžu teātris ar gleznotāja Ugas Skulmes stāstu turpina viencēlienu ciklu par latviešu klasiķiem… Pērnruden, 11. oktobrī netālu no Āgenskalna tirgus atverot savu Hāgenskalna komūnu, Dāvim Staltam šāds scenārijs varēja rakstīties tikai pārdrošākajos sapņos.
Lielākais miers Rīgā
Pusi gada Dāvis ar dzīvesbiedri Montu un dažiem domubiedriem pieticīgiem līdzekļiem remontēja un iekārtoja telpas Nometņu un Lapu ielas stūrī. Krodziņa ierīkošanai no priekšgājēju atstātā neesot bijis izmantojams pilnīgi nekas, izņemot vienīgi vietu. Āgenskalna iedzimtie viņus brīdināja, ka tā nav pārāk perspektīva: citi uzņēmumi te ilgi nav varējuši pastāvēt. «Šajā mājā bija spaisa tirgotava, padomju laikā – galantērijas veikals, pirms mums – mākslinieku veikals Zīmulis un ota un azerbaidžāņu kafejnīca Zelta činārs. Katram savs stāsts, kāpēc bija jāiet prom,» saka Dāvis. Komunikablajam puisim, kas sevi mēģinājis realizēt žurnālistikā un politikā, izklaides bizness nebija gluži svešs. Pēc vidusskolas viņš bija pastrādājis par bārmeni vasaras kafejnīcā Līvu sēta Alberta laukumā, vēl nopietnāk šo arodu apguvis restorānā Vērdiņš Ulmaņa gatvē. «Tur mani apmācīja mans tagadējais bārmenis Arnis. Viņš ir pieredzes bagāts, strādājis daudzās vietās,» Dāvis norāda uz kungu gados, kas cieņpilni iekārtojies aiz Hāgenskalna komūnas letes.
Jaunajam Staltam sākotnēji bija skaidrs: ne jau perfekts dizains liks cilvēkiem nākt šurp, ārpus iestaigātajiem bāru maršrutiem, tas būs kaut kas cits. «Vienu vakaru teicām – eh, viss, veramies vaļā! Nokliedzāmies internetā, pulksten 23 novilkām darba cimdus, atvērām durvis. Pieskrēja pirmie 20 cilvēki. Tāda bija mūsu atklāšana. Bez oficiālām runām, bez glamūra.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.