Dzintara sieva • IR.lv

Dzintara sieva

4
Ilze Loze savā darba kabinetā Zinātņu akadēmijā.
Gunita Nagle

Arheoloģe Ilze Loze savulaik atklāja vienu no lielākajiem akmens laikmeta apmetņu reģioniem Eiropā un vissenākās dzintara apstrādes darbnīcas. 80 gadu vecumā viņa turpina vadīt izrakumus un pētīt senlaiku liecības

Uz dzintara rotu piekariņiem, kas darināti pirms aptuveni trim četriem tūkstošiem gadu, arheoloģe Ilze Loze skatās ar dzirkstošām acīm. Lai gan 80 gadu garajā mūžā tādus skatījusi tūkstošiem, viņa katru reizi tos apbrīno. Kopš 1962. gadā viņa viena pati sāka apzināt Lubānas ezera ieplaku un 350 kilometru attālumā no jūras atklāja pirmās neolīta laikmeta (4500-1500 g. p. m. ē.) dzintara apstrādes vietas, liela daļa viņas darba veltīta šā ezera apkārtnē esošo apmetņu, kā arī neolīta dzintara apstrādes pētniecībai. 

Viņas ieguldījums arheoloģijā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni, Ministru kabineta balvu, viņa ir Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte, šogad Latvijas Zinātņu akadēmijā saņēmusi vēl vienu – Friča Brīvzemnieka – balvu. 

Kādam varbūt šķiet, ka sirmajai kundzei būtu laiks mest mieru. Tikai ne pašai Ilzei Lozei. Viņa katru dienu brauc uz Zinātņu akadēmijas 12. stāvu, kur īrē sev gaismas pielietu kabinetu ar nolupušu sienas krāsu un pie rūcoša, liela datora gatavo publikācijas. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu