Pasaules filmu festivāla dokumentālie darbi – emocionāli jaudīgi ceļojumi
Ja filmu skatīšanos daiļrunīgi pielīdzina ceļošanai kinozāles tumsā, vistuvākais šim apgalvojumam ir dokumentālais kino – personiski stāsti no tuvākām un tālākām pasaules vietām, par kurām citādi, iespējams, mēs nemaz neuzzinātu. Piemēram, šokējošā Čīles slaktiņu vēsture vairāku gadsimtu garumā, Donavas deltas iedzīvotāju, šķiet, pilnīgā aizmirstībā ritošā ikdiena un garīgi slimo patvērums piemēslotā Meksikas tuksnesī pie robežpilsētas Huaresas.
Šajos emocionāli jaudīgajos «ceļojumos» var doties no Rīgas mazākā kinoteātra – Kino Bizes, kur līdz 8. maijam norit trešais Pasaules filmu festivāls. Lai arī 15 filmas aptverošajam kinopasākumam katru pavasari par skatītāju uzmanību ir jākonkurē ar pirmajām siltā laika dienām, šis antropoloģiski virzītais notikums kļūst arvien spēcīgāks.
Programmā ietvertie darbi «aizķer» ne tikai ar īpašām emociju toņkārtām, bet arī ar trāpīgiem izteiksmes veidiem. Piemēram, šogad programma atvēlēta režisores un vizuālās antropoloģes, Sicīlijā mītošās Tonijas de Bromhedas vērīgajiem darbiem – viņa arī festivāla viešņa. Savukārt pēc filmas Pērļu poga (The Pearl Button) – pērn Berlīnes kinofestivālā godalgotā apcerējuma par slaktiņiem Čīlē gan kolonizatoru, gan Pinočeta diktatūras laikā – Skype zvanā varēs aprunāties ar vienu no mūsdienu Dienvidamerikas slavenākajiem dokumentālistiem Patrisio Guzmanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.