Šķiet, gados jauni krievi tagad cenšas apjēgt Atmodas laiku un lielo vēstures trīci, kurā sagruva PSRS kolhozs un Latvija atguva neatkarību. Izrādē Pēdējais pionieris režisors Dmitrijs Petrenko, balstoties uz sarunām ar tagadējiem četrdesmitgadniekiem, izveidojis urdošu stāstu par apmulsumu, ko krievu jaunieši piedzīvoja, varenplašās «padomju dzimtenes» vietā pēkšņi attopoties jaunā, mazā valstī, kur sapņi par kosmonautiku jāaizmirst, jo ļaudis aizrāvušies ar pagātni, kapiem un svecēm.
Arī krievu teātra Neatkarības bērni urķējas deviņdesmitajos, tolaik dzimušo un viņu vecāku izjūtas atklājot JRT Latviešu stāstu stilistiskā – trāpīgi, ar mīlestību. Šajā žurnāla numurā intervējam vienu no izrādes aktrisēm, jauno un talantīgo Janu Ļisovu. Viņai ir tādas acis, par kurām mēdz teikt – tās nemelo. Personiskā pieredze – jaukta ģimene, Latgales saknes, vēlme atslēgties no manipulatīvām informācijas plūsmām un vienlaikus apziņa, cik maz pats saproti neseno vēsturi. Man patīk Janas apņēmība un cerība, ka viņas paaudze mazāk nekā vecāki ticēs viena telekanāla vai avīzes priekšā uzrakstītai «patiesībai». «Vienīgā vieta, kur kaut kas ir «rakstīts», ir sava galva,» viņa saka. Labi teikts, Jana!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.