Izrāde Mežapīle ir stāsts par ģimeni, ko sagrauj… patiesība
Henrika Ibsena luga Mežapīle, ko Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves iestudējis Elmārs Seņkovs, skatoties izraisa dažādas jūtas: mirkļiem garlaiko, mazdrusciņ kaitina, aizkustina, smīdina, kādā brīdī iesit pa smadzenēm un satriec. Jo tā ir dzīva izrāde, ko gribas redzēt vēl, lai sajustu, kā tā mainās, pieaug, nobriest. Nevis tāpēc, ka iestudējums pirmizrādes dienā «nebūtu gatavs», bet tāpēc, ka režisors Elmārs Seņkovs starp varoņiem it kā novelk saites – ļoti stipras, bet arī elastīgas, un spriegums starp cilvēkiem katrā izrādē ir atšķirīgs.
Diagnoze – aklība
Mežapīle ir luga par ģimeni, ko sagrauj… patiesība. Fotogrāfs Jalmars Ēkdāls (Ivars Kļavinskis) dzīvo mīlošā un harmoniskā savienībā ar sievu Gīnu (Maija Doveika) un meitiņu Hedvigu (Sanita Pušpure pirmizrādē, šo lomu spēlē arī LKA studente Alise Danovska). Viņa eksistence nav viegla, taču ir stabila, līdz ierodas bērnības draugs Grēgerss Verle (Gundars Grasbergs) un atver viņam acis – Gīna bijusi Verles tēva mīļākā, bet Helga varētu būt šā sakara rezultāts. Dzīve sabrūk.
Man un droši vien daudziem no manas paaudzes ir savs Ibsena etalons, ko veidojuši divi izcili iestudējumi: Dailes teātra Brands (1975), Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona, Jura Strengas satriecošais kopdarbs, un Jaunatnes teātra Pērs Gints (1979) – Ādolfa Šapiro režija, Blumberga telpa un Ulda Pūcīša varonis. Ar šodienas sapratni raugoties, tie bija ļoti kategoriski darbi par kompromisu, kas personību var tikai nogalināt, ja ne fiziski, tad garīgi. Un šajā ziņā tie bija strikti un melnbalti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.