Dirty Deal Teatro izrāde Pēdējais pionieris neuzdod nepatīkamus jautājumus
Uzzināt mākslinieku viedokli pirms izrādes dažkārt ir bīstami. Ņemsim par piemēru dramaturga Jāņa Baloža un režisora Dmitrija Petrenko jauniestudējumu Pēdējais pionieris neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Noskatījos sižetu Panorāmā, tāpēc zinu, ka izrāde iecerēta, lai satricinātu latviešu sabiedrību, konfrontējot to ar nepatīkamu patiesību. Tā vismaz sižetā apgalvo izrādes veidotāji.
Iestudējuma pamatā ir intervijas ar «pēdējo pionieru paaudzi» – krievvalodīgajiem jauniešiem, kuru pusaudžu gadi iekrita Atmodas laikā un kuri izvēlēti kā zīme pārejai no padomju iekārtas uz nacionālu valsti, izrādē iekļaujot arī jautājumu par solīto, bet nesagaidīto nulles pilsonību. Sarežģīta un nozīmīga tēma, kura nu man jāņem vērā, vērtējot izrādi. Pat ja Baloža un Petrenko izrāde, manuprāt, vēsta pavisam ko citu.
Ja šo priekšzināšanu nebūtu, mans uzdevums būtu vienkāršs un patīkams – konstatēt, ka stāsts par trim simpātiskiem pusaudžiem, kam nepatīk skolotāji, bet patīk laist muļķi un kurus nodarbina attiecības trauslā draudzības trijstūrī (divi puiši, viena meitene un hormoni), ir jauka izrāde par pieaugšanas problēmām. No teātra «drēbes» viedokļa man iestudējumā patīk viss – viegli transformējamā scenogrāfes Sintijas Jēkabsones telpa (zili zaļi eļļas krāsām izkrāsotā padomju sporta zāle ar zviedru sienu, buku un soliem), tērpi, aktieri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.