Tas notika pirms četriem mēnešiem Šveicē. Pamodies mājiņā kalnos pie draugiem, Markus meklēja, kur pierakstīt savu sapni. Tajā viņš bija redzējis pasakainu meiteni ar gaišu ādu skrienam pa biezu mežu. Viņas vārds bija Latvija. Markus jeb QC, kā viņš sevi dēvē, pierakstīja sapnī redzēto: «Smaržo pēc mīlestības un jaunas elpas, pēc meža un ziediem uz galda, pēc siena, kas saulē žūst. Pēc dejošām meitām, jautriem smiekliem. Pēc savvaļas ogām un skaidriem strautiem dadžpilnā pļavā, pēc mitras zemes un laimīgam kļūšanas, pēc tālas braukšanas un akmeņiem sausiem, pēc atkalredzēšanās – tur, pie ezera, ar ilgām, kuru man tā trūka, sēdies pie galda te, Latvija.»
Sazvanīts Bernē, Markus stāsta, ka nekad nav bijis Latvijā. «Es saprotu, ka tas izklausās savādi, bet man tiešām grūti paskaidrot, kā mans sapnis varēja būt tieši tāds. Tik spēcīgi uzplaiksnījumi.» Savulaik Markus redzējis dokumentālu filmu par Latviju, šo to arī lasījis. Viņa draugs, mūziķis no Igaunijas, arī daudz stāstījis par Baltijas valstīm.
Pēc pāris dienām Markus devās uz savas grupas Troubas Kater mēģinājumu un pastāstīja par sapni. Parādīja tekstu un nodungoja to, kā tā skanēja galvā. Grupas biedri palīdzēja tapt dziesmai Latvia. Klipa filmēšanai atrada Šveicē dzīvojošu un mākslas jomā strādājošu latvieti Olgu Dinnikovu. Klipā Markus skrien pakaļ «Latvijai» un dzied: «Tā sajūta, kad tu man pieskaries un es tev, un aukstais strauts starp īkšķiem, un uz ādas un starp lūpām izklāj savu mēteli pavasaris.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.