Romāns Stouners – arī vienkāršā cilvēka dzīve var būt uzmanības vērts stāsts
Amerikāņu rakstnieka Džona Viljamsa romāns Stouners (Stoner) pirmo reizi publicēts 1965. gadā, tomēr pasaules dižpārdokļa slavu ieguvis tikai tagad, pēc vairāk nekā pusgadsimta. Tas ir bestsellers, kura negaidīto popularitāti nespēj aptvert pat izdevēji – romānā taču nekā «tāda» nav! Iespējams, tieši tagad vairāk nekā jebkad cilvēki alkst lasīt godīgas grāmatas par tādiem varoņiem, kādi ir viņi paši: cilvēki, nevis supervaroņi, kuri nav ne sevišķi bagāti un komfortā izlutināti, nedz arī romantiski nabadzīgi, bet talantīgi un kuru dzīve noteikti nebūtu literatūras cienīgs notikums, ja viens Stouners nebūtu pierādījis pretējo.
20. gadsimta sākuma «mazā» cilvēka dzīves galvenais varonis Viljams Stouners ir neizglītotu zemnieku dēls, kuru vecāki nolemj sūtīt universitātē, lai apgūtu lauksaimniecības aroda noslēpumus. Negaidīti atklājot sevī kaislīgu mīlestību pret literatūru, Stouners visu atlikušo mūžu pavada universitātes paspārnē kā literatūrzinātnieks un literatūras pasniedzējs. Dzīve «tur ārā», ārpus drošajām universitātes sienām, ir salta, bezkaislīga un garantē vienīgi vilšanos: laulības dzīve ir divu atsvešinātu, salauztu cilvēku karadarbība, kurā Stouners izvēlas bezierunu kapitulāciju pat tad, kad sievas histēriskā uzvedība acīmredzami apcietina viņu meitas gara brīvību; pasauli saviļņo Pirmais, pēc tam Otrais pasaules karš, tajos eksaltēti iesaistās (un mirst) visi, izņemot pašu Stouneru, kurš nav ne kārtīgs pacifists, ne arī kara propagandas produkts; uz satricinošo vēstures notikumu fona Stouners no jauna iemīlas – šoreiz nevis literatūrā, bet citā sievietē, taču dziļo mīlas romānu iznīcina ētikas skandāla draudi profesionālajā karjerā. Dzīve neizbēgami rit uz priekšu, Stouners ir vientuļš un vecs, pēc tam ļoti vecs un slims, līdz beidzot ļoti vecs un miris. Tas īsumā arī būtu viss – ikviena dzīves paredzamais curriculum vitae.
Uz grāmatas latviskā izdevuma aizmugurējā vāka vēstīts, ka šis ir «romāns par to, ko nozīmē būt cilvēkam». Citkārt, kā Nīčes pārcilvēka gadījumā, «cilvēks ir kaut kas, kas jāpārvar» – kāds, kurš sevi rada, iznīcinot vispārpieņemto. Literatūrā tā rodas varoņi, kuru dzīvesstāstiem kaislīgi seko līdzi miljoniem lasītāju visā pasaulē, pat ja viņu dzīvē it kā nekas «tāds» nenotiek – sākot no pusaugu Holdena Kolfīlda personības izlaušanās no ikdienības Dž. D. Selindžera Uz kraujas rudzu laukā līdz Virdžīnijas Vulfas Deloveja kundzes iekšējās pasaules saviļņojumiem uz sievietes mietpilsoniskās ikdienas fona. Stounera gadījumā būt cilvēkam nozīmē bezierunu paklausību dzīves mestajos izaicinājumos, stoisku mieru un nepretošanās principu, kas robežojas ar absolūtu pasivitāti un padošanos brīžos, kad cilvēks varētu izdarīt izvēli – pretoties, plūst pret straumi, iet pats savu ceļu, nevis to, kuru tobrīd noteicis pārmaiņu vējš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.