Mažors man ir diezgan svešs. Minorā ir daudz lielāks spēks. Tā saka pasaulē pazīstamais latviešu komponists Pēteris Vasks, kuru intervējam pirms lielās jubilejas. Izklausās sērīgi, taču pieskaitīt Vasku pie pesimistiem būtu kļūda – skaņradis pats uzsver, cik viņam svarīgi, lai no ikdienības izsistais klausītājs pēc mūzikas pārdzīvojuma nesabrūk, bet garīgi attīrās. «Cik laika vēl ir atlicis, neviens nezina, bet tajā laikā gribas lūgt,» viņš formulē gaišo misiju. Spēks, ko Vasks minorā smeļ un dod tālāk, ir ticība ideāliem, jo viņš nav gatavs pieņemt remdenumu – ne mākslā, ne mūsu valstī un politikā.
Vaska piesauktais remdenums vēdī no stūru stūriem. Kamēr Islandē tūkstoši ielās protestē pret ārzonu shēmām un divās dienās panāk «Panamas skandāla» skartā premjera demisiju, Latvijā vairums norausta plecus – nasing spešel! Reitingu priekšgalā izvirzās partija, kuras ilggadējais «premjerministra kandidāts» ieguva šo titulu vienā dienā ar apsūdzību kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā un amatpersonas ierobežojumu pārkāpšanā. Protams, šo lietu nevar atrisināt divās dienās… Bet kāpēc tā nav atrisināta jau 10 gadus?
Jācer, tik ilgu laiku nevajadzēs, lai ar valsts svētību (un naudu!) atšķetinātu citu skandālu, par kuru rakstām šajā žurnāla numurā. Jau gadu trūkst skaidras atbildes, vai Latvijā ražota sausā barība ir vai nav pie vainas pēkšņā neārstējamas slimības uzliesmojumā – nervu bojājumos, kuru cēlonis joprojām nav atklāts, toties skaidri zināms, ka tie noved pie mokpilnas suņu nāves? Lielās latviešu bailes – nestreb karstu! – te noteikti nav vietā, tāpat kā remdena vienaldzība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.