Pārpasaulīgā klātbūtne

Dzejniece un gleznotāja Ruta Štelmahere dzīvo Jēkabpilī, pasniedz Bērnu mākslas skolā un nesen izdevusi dzejas krājumu Krekls 

Jaunais krājums ir Rutas Štelmaheres trešā grāmata, tapusi pēdējo četru gadu laikā. Par iepriekšējo dzejas krājumu Klēpis viņa 2012. gadā ieguva Gada balvu literatūrā. Nu dzejniece saka: «Esmu turpinājusi vārdos gleznot bērnības atmiņu ainavas, mātes un citu man tuvu cilvēku portretus, kuri šajā grāmatā kļuvuši gaišāki, mazāk smeldzīgi. Ir daudz sievietei veltītu mazliet sirreālu sadzīvisku ainiņu, kurās ir tāda kā pārpasaulīga klātbūtne.»

Kā jūs parasti rakstāt – vai tie ir iedvesmas uzplaiksnījumi, kad dzejolis top «it kā pats no sevis», vai drīzāk mokpilnas stundas, par kurām var teikt – smags darbs?
Transam līdzīgu iedvesmas stāvokli neesmu piedzīvojusi kopš jaunības, tomēr reizēm kādas rindas atnāk, pastaigājoties gar Daugavu vai jūru, braucot autobusā, arī naktīs, kad drīzāk gribētos iemigt, vai rītos, kad negribas pamosties – starp miegu un nomodu. Vēlāk pierakstīto (ja esmu saņēmusies pierakstīt) apaudzēju ar dzejoli. Lai nobriedinātu dzejoli, dažreiz strādāju ilgi, it īpaši pie stingrām strofiskām formām. Biju ieņēmusi galvā, ka man jāuzraksta saīsinātais sonetu vainags. Tas bija vairāku gadu darbs, atgriezos pie dzejoļiem atkal un atkal. Nez vai vēlreiz saņemšos uz ko tik sarežģītu. Lai ierakstītos, dažkārt palīdz rotaļas ar valodu. Viens priekšnoteikums gan ir svarīgs – jāatrod laiks vienatnei.

Jūsu pirmais dzejoļu krājums iznāca pirms 18 gadiem. Ko jums nozīmē laiks, un kas ir vērtīgākais, ko cilvēks var izdarīt laika gaitā?
Manī bieži ir sajūta par tādu kā laika kompresiju. Viss, kas bijis, šķiet, noticis nupat. Nebaidos novecot, jo man šķiet, ka iekšēji nenovecoju. Apaugu ar pieredzi, priekšstatiem, notikumu nosēdumiem, tomēr reizē saglabāju sevī naivo bērnu, kas joprojām grib ticēt katram pretimnācējam un brīnīties par visu. Varbūt neapzināti mīlu un lutinu sevī mītošo bērnu.