Jaunā Latvijas režisora filmā – šaha lielmeistara Mihaila Tāla talants un drāma
Serjoža, kas ir Mihails Tāls? – pagriezies pret ekrānā neredzamu stāvu, kautrīgi vaicā kāds filmā iemūžināts puisēns. Uz šo jautājumu kinodarbā Laiks, kura nav. Mihails Tāls tad arī cenšas atbildēt Latvijas jaunais režisors Staņislavs Tokalovs (29), uzņemoties ārkārtīgi komplicētu un grūtu uzdevumu. Spriežot pēc filmas, šahista personība bijusi noslēpumaina pat viņa tuviniekiem – bērniem, draugiem un laikabiedriem, kuru liecības lentē iemūžinātas.
Filmai piemīt smeldzīgi, gandrīz allaž klātesoši apakštoņi, izgaismojot šķietami tik enerģiskā un asprātīgā ģēnija dzīves drāmu – smagas veselības (nieru) problēmas, kuras Tāls, neņemot vērā ārstu prognozes, ir spējis nobīdīt otrajā plānā, sīksti dzīvojot ar pilnu krūti.
Spēles azarts
Tokalovs fokusējas uz leģendārā šahista emocionālo portretu, pārlieku neieslīgstot deklaratīvismā. No arhīvu materiāliem, arī kinorežisora Anša Epnera 1980. gadā uzņemtās dokumentālās lentes Mihails Tāls. Pēc divesmit gadiem fragmentiem un intervijām saaustā filma ir pilna ar dažādiem simboliem un metaforām – dažviet nepietiekami skaidri nolasāmām, taču izšķirošām filmas poētiskajai noskaņai. Tomēr pieskaitīt šo kinodarbu pie Rīgas poētiskā dokumentālisma strāvojuma nevajadzētu – tajā iemūžinātās intervijas un liecības (to skaitā žurnālista un Tāla skolasbiedra Ābrama Kleckina, arī filmas Vai viegli būt jaunam? scenārista), kodolīgie spriedumi stāstu notur ļoti tradicionālā veidolā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.