Ceļš pie svētkiem • IR.lv

Ceļš pie svētkiem

4
Ivo Rode

Šķiet, esmu izmēģinājis visus iespējamos Lieldienu svinēšanas un nesvinēšanas veidus

Kā un kāpēc svinēt svētkus? Šis nav svešs un nezināms jautājums. Pateicoties reklāmas aģentūrām, mēs apmēram zinām, ko un kāpēc svētkos darīt. Tikai Lieldienas tam visam maisās pa vidu un nedod mieru. Pirmkārt, tāpēc ka Lieldienas ir svētki, uz kuriem kristietībai ir monopoltiesības, tomēr svinēt tās vēlas visi, arī tie, kas sevi nekādi nevēlas saistīt ar baznīcu, kaut arī Lieldienas neiezīmē nekādu pāreju dabā no viena stāvokļa uz citu, kā tas ir, piemēram, ziemas un vasaras saulgriežos. Papildu problēma rodas, jo Lieldienas katru gadu iekrīt citā laikā, turklāt totālā nelaikā, ja tā var teikt, jo laika apstākļi ir neparedzami.  Un galvenais – tas, kā svinēt, atskaitot olas, ir tumša bilde.

Es, šķiet, esmu izmēģinājis visus iespējamos Lieldienu svinēšanas un nesvinēšanas veidus. Es gribēju atrast savas Lieldienas – to, kas šie svētki ir man. Kā jau katram bērnam, arī man sākumā tie bija ģimenes un olu svētki. Tomēr olas spēj noturēt uzmanību tikai līdz zināmam vecumam. Dažus gadus ļāvos Lieldienu Grinča kārdinājumiem – mēģināju Lieldienas pavadīt, skatoties TV un vienkārši labi daudz ēst. Diemžēl, lai gan biju paēdis, sāta sajūtas nebija – pietrūka svētku. Vidusskolas laikā ar draugiem domājām, ka varbūt vajag Lieldienas pavadīt «veču» kompānijā, lai varam tā kārtīgi nosvinēt. Pamēģinājām. Godīgi sakot, neatšķīrās no neviena cita «veču» svinību vakara. Teicu sev: labi, tad laikam jāsvin «pa latvisko». Jāpalasa latviešu ticējumi, tradīcijas. Šūpošos, mazgāšu muti strautā, sazin ko vēl darīšu. Liela bija mana vilšanās, kad atklāju, ka senie latvieši, ja tādu terminu vispār drīkst lietot, šādus svētkus pirmskristīgajā laikmetā nesvinēja un visas «latviešu» Lieldienu tradīcijas ir labi ja nieka 200 gadu vecas. Atkal zemē nomests laiks Lieldienu meklējumos. Es pārstāju meklēt, bet iet uz baznīcu man likās pilnīgs «meinstrīms», kas nav priekš tāda kā es. Droši vien patiesībā vienkārši pietrūka drosmes.

Zinu, ka Dievam ir ļoti laba humora izjūta. Gan tāpēc, ka mana nākamā pietura bija tieši baznīca, gan arī tāpēc, ka pēc visiem maniem «jociņiem», kurus dzīves laikā esmu izspēlējis, joprojām man klājas visnotaļ labi. Lieldienu jēga un svinēšanas prakse ilgi vairs nebija jāmeklē. Tā atnāca pati, ar otro reizi, kad savā dzīvē svinēju Pirmās Lieldienas. Vairs nebija jādomā, kā es svinēšu, ko darīšu, ko nedarīšu. Arī šogad viss notiks tieši tāpat. Es varbūt krāsošu olas, varbūt ne, varbūt šūpošos, bet varbūt arī ne, droši vien mazgāšu muti strautā, ja sniegs būs nokusis un strauts būs redzams, es noteikti būšu baznīcā un dziedāšu no altāra, noteikti arī ēdīšu, varbūt pat satikšu savus «večus», bet varbūt nesatikšu. Vairs nav svarīgi, ko es darīšu vai nedarīšu, jo es vairs nemeklēju savas Lieldienas. Lieldienas ir atradušas mani, un es esmu atradis sevi tajās. Esmu ieraudzījis, ka Lieldienu stāsts ir arī par mani. Un arī par tevi un par mums visiem. Es svinēšu šogad par sevi un arī par tevi, un par mums, bet jāatrod sevi Lieldienu – Kristus augšāmcelšanās – stāstā tev būs pašam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu