Katram, kurš bērnībā glītu mannas putras porciju ar ievārījumu ir samaisījis atbaidošā ķēpā, labi zināms – atmaisīt atpakaļ to vairs nevar. Šādu putras maisīšanu pēdējā laikā atgādina Eiropas rosība, cenšoties risināt bēgļu krīzi – lielāko migrāciju mūsu kontinentā kopš Otrā pasaules kara.
Nespējot sagaidīt, kad «kopējais risinājums» no mantras pārtaps taustāmā rezultātā, vairākas valstis ir atjaunojušas robežkontroli, nostiepušas dzeloņstiepļu žogus, un tagad Eiropas līderiem vienas problēmas vietā jārisina jau divas: kā aizsargāt ES ārējās robežas un kā novākt žogus savienības iekšienē. Šengenas vienošanās – brīva kustība pāri robežām – ir apturēta virknē valstu, un tuvākajos mēnešos kļūs skaidrs, vai šis «ārkārtas» un «pagaidu» risinājums nav uz ilgāku palikšanu. Zaudējumi Eiropai (un Latvijai!) būtu lieli. Gan ekonomiski, gan politiski, ja «vienotā Eiropa» pārvērtīsies izkārtnē bez seguma. Jo vāja un sašķelta Eiropa nav droša.
Kamēr cietokšņa atmosfēra vēl nevalda visur, latviešu talanti pilnā mērā izmanto priekšrocības, ko sniedz brīvā cilvēku un lietu kustība pāri kontinentam. Māksliniece Kristīne Jurjāne jaunākajam Alvja Hermaņa iestudējumam La Scala opernamā krāšņos venēciešu tērpus darinājusi Rīgā, divās nelielās šuvēju darbnīcās. «Ir pilnīgi skaidrs, ka neesam sliktāki ne par vienu citu pasaules darbnīcu, droši vien pat labāki savā ārprātīgajā godīgumā un darba mīlestībā,» māksliniece secina pēc izaicinošās pieredzes. Pielaikojot tērpus, gan solists Plasido Domingo, gan koristi interesējušies – o, jūs tiešām esat no Latvijas? Tur taču ir pasaules labākie kori!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.