No uzņēmumā Palleteries ražota materiāla izgatavotās paletes izmanto tādas pazīstamas kompānijas kā LG, Samsung, Volkswagen un Henkel. Krīzes laikā iekarojuši Rietumeiropas tirgu, tagad viņi plāno atvērt ražotni Dienvidkorejā
Tagad Palleteries ražotnē Kuldīgā, kur strādā 38 cilvēki, vienā dienā saražo tikpat, cik pirms desmit gadiem, kad nodibināja uzņēmumu, – mēnesī. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas kokapstrādātājiem viņi paši paletes nemaz netaisa, bet izgatavo tikai dažādu izmēru palešu dēļus un simtprocentīgi visus eksportē. Uz Vāciju, Nīderlandi, nedaudz uz Beļģiju un Franciju, bet pēdējos četrus gadus arī uz Dienvidkoreju.
«Latvijā paliek vienīgi šķelda, ko ziemā piegādājam Kuldīgas un tās apkārtnes katlumājām. Skaidas pārdodam granulu vai skaidu plākšņu ražotājiem. Arī viņi pamatā strādā eksportam,» saka Palleteries īpašnieks un valdes loceklis Edijs Ošs. Turklāt maldīgs esot priekšstats, ka koka paletes ir savu laiku pārdzīvojis produkts. Gluži pretēji. Jo vairāk pasaulē ražo, jo vairāk nepieciešams palešu, ko izmanto pilnīgi visās nozarēs, sākot ar pārtikas rūpniecību un beidzot ar elektroniku. Paradoksāli – lai gan jau labu laiku tās izgatavo arī no citiem materiāliem, pieprasījums pēc koka paletēm nepavisam nemazinoties. Pēc Edija domām, tāpēc ka tas ir ekoloģisks produkts, kas lietojams vairākkārt, viegli remontējams, un, kad savu laiku nokalpojis, to var izmantot kā kurināmo, un nav jādomā, kā to utilizēt, nepiesārņojot apkārtējo vidi.
Ar podiņiem uz Poliju
«Mēs strādājam tikai ar lapu koku, jo tajā vēl ir neizmantots potenciāls,» jau sarunas sākumā uzsver uzņēmuma īpašnieks, norādot uz kokmateriālu krautuvi aiz biroja loga. «Nevaram konkurēt ar lielajiem pārstrādātājiem, kuri milzīgos apjomos izmanto skujkoku.
Tāpēc reizēm tas ir pieejams un reizēm nav.» Savukārt lapu koku Latvijā netrūkst, tie aug ātrāk par skujkokiem, un šie krājumi pilnībā nemaz netiek izstrādāti. Tomēr tieši salīdzinoši lētākais lapu koks pērn uzņēmumam nodrošināja vairāk nekā astoņi miljoni eiro lielu apgrozījumu. Jau kopš tā dibināšanas uzņēmums regulāri pieaudzis no gada uz gadu par 20-25%. Edijs cer, ka šis gads nebūs izņēmums un beidzot izdosies pārkāpt desmit miljonu eiro slieksni. Tā ir tikai viena no iecerēm un plāniem, kurus paredzēts īstenot. Kopumā līdz šim ražotnē investēts ap 1,5 miljoniem eiro.
1995. gadā Edijs Ošs iestājies augstskolā Turība, kur mācījies ekonomiku, bet pēc studijām kādu laiciņu biznesa zināšanas papildinājis Lielbritānijā, Bredfordas Universitātē. Lai gan, kā pats smejas, patiesībā biznesam pievērsies, vēl mācoties vidusskolā. Tas bijis ne tikai kooperatīvu un lielo pārmaiņu, bet arī pirms tam nebijušu iespēju laiks. Piemēram, uz Lieldienām kopā ar klasesbiedriem viņi Rīgā tirgojuši bāzē pirktas olas un tīri labi nopelnījuši. Savukārt tūlīt pēc skolas beigšanas ar draugiem aizbraukuši uz Vāciju, kaut arī vāciski neviens īsti neesot pratis, un strādājuši tur fermā.
Tomēr viņa skolas laika lielākais darījums bijis ar bērnu podiņiem. Jā, jā, tiem pašiem emaljētajiem skārda podiņiem ar rokturīti. «Man toreiz bija septiņpadsmit gadu, kad Centrāltirgū bāzē nopirku kādus pārsimt podiņus, sakrāvu somās un kāpu autobusā uz Poliju. Gribēju sev ādas jaku un džinsus, ko šeit nevarēja nopirkt,» atceras Edijs. Brauciens gan bijis ļoti smags, ar nīkšanu uz robežas un bagāžas pārbaudēm. Toties peļņa – fantastiska. Ap 400% uz katru podiņu, un viņš ticis gan pie jakas, gan džinsiem.
Savukārt augstskolas laikā, tāpat kā daudzi vienaudži, Edijs pievērsies autobiznesam un vedis no Vācijas lietotās mašīnas. Rīgā atvēris vienu no Latvijā pirmajiem šrotiem, kas tirgoja BMW automašīnu detaļas.
Vienīgi jāatceras – tas bija ne tikai iespējām bagāts, bet arī skarbs laiks. Dažs no automašīnu vedējiem uz Polijas ceļiem ar visu spēkratu pazuda bez pēdām. Arī viņš pāris reižu nonācis kritiskās situācijās, bet spiedis gāzi grīdā un no bandītiem aizbēdzis.
«1998. gadā es izturēju konkursu un tiku pieņemts darbā kompānijā, kas nodarbojās ar kokmateriālu eksportu uz Lielbritāniju,» turpina Edijs un tūlīt godīgi atzīstas – būdams rīdzinieks, tolaik par kokiem neesot zinājis pilnīgi neko. Tomēr ātri vien uzkrājis zināšanas, un, kad ap 2000. gadu kompānija nolēmusi būvēt ražotni Krievijā, viņš iecelts par tās direktoru. Tur nostrādājis četrus gadus. Sācis netālu no Vologdas, vēlāk projekts pārcelts uz Arhangeļsku – 1600 kilometru no Latvijas, kur zaļā pļavā uzcelta kokapstrādes rūpnīca.
«Es toreiz apmeklēju lielās zāģētavas Zviedrijā, Anglijā, Baltijas valstīs. Iepazinos ar to pieredzi, dažādām tehnoloģijām. Meklēju rūpnīcai iekārtas, un arī pats ieguvu nenovērtējamu pieredzi,» stāsta Edijs un nemaz neslēpj, ka Kuldīgas ražotne ir šī lielā kombināta kopija Latvijā.
Kad rūpnīca Krievijā tika pabeigta un sākusi ražot, investori to pārdevuši. Edijs Ošs atgriezies Latvijā. Kopā ar kolēģi īrējuši telpas Aizkrauklē, žāvējuši un ēvelējuši Krievijā iepirktus zāģmateriālus, ko eksportējuši uz Japānu. Šim biznesam punktu pielikušas dolāra kursa izmaiņas Japānā, kas to padarījušas nerentablu. Ap to laiku arī parādījusies iespēja nopirkt nelielu zāģētavu Kuldīgā.
Krīze atvēra durvis
Pārdevis no vecāsmātes mantoto vienistabas dzīvokli Rīgā, par 5000 eiro ieķīlājis bankā mašīnu, Edijs Ošs nodibināja Palleteries un pievērsās taras materiālu ražošanai. «Beidzot es sāku darīt to, ko gribēju visu laiku, – nodarboties ar ražošanu,» viņš tagad atzīstas.
Tomēr drīz vien sapratis, cik šis produkts pasaulē pieprasīts un cik ierobežots ir vietējais tirgus. Kopā ar sadarbības partneri Jāni Beļakovu internetā sameklējuši palešu ražotāju adreses Vācijā, abi sēdušies mašīnā un braukuši meklēt sadarbības partnerus, kuriem piedāvāt Latvijā ražotos dēļus. Gājis visādi. Nobraukuši simtiem kilometru, meklējot īsto vietu, bet tur priekšā ferma, kas reģistrēta kā palešu ražotne. Brauciens gan nav bijis veltīgs. Partnerus viņi tiešām atraduši, bet pārējo jau noteica materiālu kvalitāte, apjomi un piegāžu disciplīna.
Ap to laiku sākusies krīze. Un šī uzdrīkstēšanās vēlāk izrādījusies viens no viņu veiksmes stūrakmeņiem. Daudzi uzņēmumi bija spiesti samazināt ražošanu, bet pieprasījums pēc paletēm globālajā tirgū saglabājies. Tāpēc viņiem krīze bijusi pats spraigākais darba laiks. Audzis apgrozījums un peļņa, kas savukārt ļāva paplašināt ražošanu. Līdzās vecajai zāģētavai tika iegādāta zeme un izveidota jauna ražotne.
Pašlaik Palleteries mēnesī saražo ap 4,5 tūkstošiem kubikmetru vismaz 70 dažādu veidu un izmēru dēļu. Jo patiesībā, kā uzsver Edijs, runa esot par plaša sortimenta taras materiālu, kam visai attāls sakars ar to, ko cilvēki parasti saprot ar vārdu «palete». Vairumā gadījumu tas asociējoties tikai ar tradicionālo dēļu pamatni, kuras standartizmērs ir 1×1,2 metri. Katrai nozarei, pat vienas atsevišķas nozares dažādiem produktiem var būt nepieciešamas dažādas paletes. Ražot tās visas vienā konkrētā uzņēmumā nav iespējams, bet viens uzņēmums var piegādāt materiālu šiem ražotājiem. Tomēr arī tad nepieciešams meklēt savu nišu.
«Pēdējā laikā mēs arvien vairāk orientējamies uz ķīmisko industriju, piemēram, tādiem uzņēmumiem kā Henkel, kas ražo gan krāsas, gan sadzīves ķīmiju, gan līmes, jo mums ir visi šādu palešu izgatavošanai nepieciešamie sertifikāti,» skaidro Edijs.
Palleteries sadarbojoties ar vēl divām zāģētavām Latvijā, kas atrodas Baldonē un Krāslavā. Tas ļaujot daudz efektīvāk iepirkt un izmantot zāģbaļķus. Savukārt Rīgā atrodas uzņēmuma birojs, kurā ir četri darbinieki, kas koordinē visus šos procesus – galvenokārt produkcijas realizāciju.
Strādājot tikai eksportam, protams, jārēķinās ar kopējā tirgus tendencēm. Viena no tām – Latvijā eksports sāk dominēt pār importu. «Valstij un sabiedrībai kopumā tas nenoliedzami ir labi, bet pašiem eksportētājiem jārēķinās, ka pieaug autotransporta izmaksas. Vest preci tikai vienā virzienā sanāk dārgāk nekā tad, ja ir arī importa divvirziena plūsma,» skaidro uzņēmējs. It sevišķi tas attiecas uz Vāciju, kur piegādes tiek veiktas galvenokārt ar autotransportu.
Par laimi, pirms četriem gadiem viņi sākuši sadarbību ar Dienvidkoreju, kur uzņēmumam tagad ir sava pārstāvniecība. Šobrīd tur atsevišķos mēnešos tiek realizēts pat līdz 70% no kopējā produkcijas apjoma. Dēļus ved ar kuģiem. Sākumā tie ceļā atradušies simt dienu, tagad – 45.
Pēc Edija domām, tas esot ļoti perspektīvs tirgus, jo kokus cirst tur aizliegts, bet pieprasījums pēc paletēm, kā jau industriāli attīstītā valstī, esot milzīgs. Vienīgā nelaime, ka palešu ražošana tur esot ļoti sadrumstalota un tādu lielu ražotāju kā Eiropā nav. Uzņēmumu daudz, bet mazi. Tāpēc Palleteries plāno tur atvērt savu palešu ražoti, kurai materiāli tiktu piegādāti no Latvijas.
Vienlaikus tiek domāts arī par jau esošās ražotnes paplašināšanu. Mērķis pašiem sākt ražošanas pārpalikumu – skaidu un šķeldas – pārstrādi, jo tā sanāk aptuveni puse no iepirktās koksnes. Kas tiks ražots, Edijs gan pagaidām neatklāj, bet zemes gabals jau noskatīts un sāktas pārrunas ar Kuldīgas domi par tā iegādi.
«Bet, ja runājam par veiksmi, tad galvenais, ka šo desmit gadu laikā izveidojusies augsti profesionāla un patstāvīgi strādāt spējīga komanda. Tas arī ir mūsu īstais veiksmes stāsts,» saka Edijs Ošs, pie Palleteries taras dēļu pakām smaidīgs pozējot fotogrāfam.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Man ir interesanti. Man ir gandarījums par darbu un rezultātu, kas rodas, pateicoties šim darbam.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Kļūdas un eksperimenti jau ir vienmēr, bet pašlaik mums ir tik pozitīva komanda, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Jāatceras, ka jebkurš bizness ir arī risks. Tāpēc, ja grib nodarboties ar uzņēmējdarbību, nedrīkst baidīties riskēt.
Komentāri (26)