Viegla, mierīga un skanīga. Tāda ir Olgas balss. Viņa runā maz, bet pasaka visu, kas vajadzīgs. «Kamanas trasē,» noskan pa visu Siguldas kamaniņu trasi. Kad sportists nobraucis, viņa nosauc finiša laiku un dod startu nākamajam braucējam. Olga nav vienīgā šajā amatā, reizēm viņu nomaina vēl divi kolēģi.
Ēka, kurā ir Olgas darbavieta, atrodas trases lejasdaļā. Uz galda ir vairāki ekrāni, kuros redzams, kas notiek trasē. Uz galda gozējas arī Martina Dukura bilde. Olga saka: «Martins ir fantastisks cilvēks, kā no citas pasaules. Ļoti apdāvināts. Sasniegtu aug-stus rezultātus arī tad, ja nodarbotos ar kādu citu sporta veidu.»
Intervijas dienā trenējas gruzīni. Kāds nokrīt. «Trase slēgta,» Olga paziņo un sāk rācijā organizēt palīgus. Braucēju var redzēt ekrānos, taču nozudušas kamanas. Pamanīt tās nevar, jo dažu virāžu līkumus kameru acis nesaredz. Olga stāsta, ka trasē plānots uzstādīt pāris kameras, kas reaģē uz kustību un «palido» līkumos līdzi. Olga izliecas pa logu un sauc: «Kamanas atradi?» Atbildes nav. Zvana kolēģim Gunāram, kurš sportistus pēc treniņa ved uz pārģērbšanās telpu. Gunārs rācijā atbild, ka kamanas atradušās. Olgai tomēr nav miera. Pēc brīža zvana, lai pārjautātu, vai gruzīns ar visām kamanām ir blakus Gunāram mašīnā. Ir. Tas viss notiek rimti, un šķiet, ka Olga nepazīst stresu. «Darbs ir ļoti atbildīgs. Sekoju līdzi katrai virāžai. Man arī interesē, kā katrs brauc.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.