Piekritu, jo nenobijos • IR.lv

Piekritu, jo nenobijos

2
Ilze Bērziņa-Ruķere.
Gunita Nagle

Cilvēktiesību eksperte Ilze Bērziņa-Ruķere gatava vēlēšanās konkurēt ar pašreizējo tiesībsargu. Daudzi to baidoties darīt

Uz pirmo jautājumu, kādēļ Ilze Bērziņa-Ruķere piekritusi kandidēt uz tiesībsarga amatu, viņa atbild: «Jo nenobijos. Man šķiet, ka uz šādu amatu jābūt vairākiem kandidātiem.» Viņa pamanījusi bīstamu tendenci, ka zinoši, pieredzes bagāti profesionāļi, uzrunāti augstiem amatiem valsts pārvaldē, atbild ar «nē». «Jādomā, kādēļ cilvēki baidās pretendēt uz tiesībsarga amatu,» viņa saka, liekot saprast – nav viegli izturēt mediju uzmanību un iztaujāšanas sprintu mēneša garumā. Tomēr tiesībsarga darbam piecu gadu garumā, kur ik dienu jāatbild uz daudz smagākiem jautājumiem, viņa jūtas gatava.

Juris Jansons ir panācis, ka tiesībsargs Latvijā ir atpazīts. Tas ir vienīgais, ko par tiesībsarga līdzšinējo darbu gatava teikt viņa konkurente. Bērziņa-Ruķere uzskata, ka analizēt Jansona darbu, uzteikt viņu vai kritizēt, būtu neētiski. Tātad apetīti rosinoša aperatīva mūsu maltītē nebūs un jāpāriet uzreiz pie pamatēdiena. Proti, ko šajā amatā gatava paveikt pati Bērziņa-Ruķere, kas kandidēšanai piekritusi tikai piecas nedēļas pirms pašreizējā tiesībsarga pilnvaru termiņa beigām?

Kad 5. februārī Vienotība tiesībsarga amatam izvirzīja Ilzi Bērziņu-Ruķeri, tādā veidā nodrošinot vismaz vienu konkurentu Jurim Jansonam, kuru šim amatam pieteikusi ZZS un Nacionālā apvienība, lielākā daļa Latvijas sabiedrības pirmo reizi izdzirdēja viņas vārdu. Pēc Policijas akadēmijas absolvēšanas viņa Lundas Universitātē Zviedrijā maģistrantūrā studējusi cilvēktiesības, dažus mēnešus darbojusies LU Cilvēktiesību institūtā un tad trīs gadus strādājusi Budapeštā – vispirms Konstitucionālās un juridiskās politikas institūtā, tad atklātās sabiedrības institūtā Juridiskās iniciatīvas, kur vadījusi policijas programmas. Vienlaikus dažādu valstu augstskolās lasījusi lekcijas par cilvēktiesībām un tiesību reformām. Kopš 2003. gada turpina karjeru Latvijā: strādājusi sabiedriskās politikas centrā Providus, tad no 2007. gada līdz pērnā gada nogalei – Valsts policijā, kur viņas galvenais uzdevums bija uzlabot policistu un nevalstisko organizāciju sadarbību, kā arī piesaistīt ES līdzekļus dažādiem prevencijas projektiem. Bērziņas-Ruķeres darbs lielākoties bijis saistīts ar krimināltiesībām, tāpēc sarunā viņa jūtas drošāk, runājot par problēmām, kas saistītas ar iekšlietu un tieslietu sistēmu. «Kopumā runa ir par izmeklēšanas iestāžu darba kvalitāti,» viņa norāda, ko tiesībsarga amatā vēlētos uzlabot. «Vai pietiekami ātri spējam izsekot līdzi cilvēktiesību pārkāpumiem. Piemēram, nesen medijus pāršalca ziņa par 16 gadus vecu meiteni, kas bijusi cilvēktirdzniecības upuris, bet vēlāk pati cilvēktirdzniecības bedrē ievilka citus nepilngadīgos.» Viņa uzskata: ja policija, pedagogi, sociālie darbinieki laikus būtu pamanījuši cilvēktirdzniecības faktu, upuris neievilktu zaņķī citus. Strādājot policijā, Bērziņa-Ruķere nonākusi pie pārliecības, ka policistiem trūkst resursu, lai laikus un kvalitatīvi izmeklētu lietas, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpumiem, tādēļ radies priekšstats, ka tie var palikt nesodīti. Par vienu no tiesībsarga uzdevumiem viņa uzskata rīkot mācības, kā pazīt cilvēktiesību pārkāpumus – arī naida kurināšanu, radikalizāciju – un kā vērsties pret tiem.  

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu