Par to, kāpēc, 70. gados ieguvusi divu visprestižāko mūzikas konkursu sudrabu, viņa Padomju Savienībā nespēja izveidot veiksmīgu karjeru, pianiste Dina Joffe stāsta tikai tagad. Mūzikas profesore no Vācijas pēc 28 gadu pārtraukuma nesen uzstājās dzimtajā Rīgā
Man šodien uzdāvināja, lūdzu, ņemiet, – Dina Joffe (63) viesnīcas Metropole vestibilā pie kafijas atver kastīti ar dzērvenēm pūdercukurā. Šie saldumi viņai palikuši atmiņā no Latvijā pavadītās bērnības, bet Dina tos redzējusi arī krievu veikalos Vācijā, kur dzīvo tagad. «Ābolīšus, baltos dzidros, gan nekur citur neesmu atradusi – tik garšīgi! Ai, un vēl atceros, kā ģimene īrēja vasarnīcu Lielupē, un no rīta nāca sieviete, kura sacīja: «Svaigi zuši, svaigi zuši!»»
Lai arī interviju esam sākušas Dinas dzimtajā valodā – krieviski -, runājot par ēdienu, viņa ar baudu iestarpina latviešu vārdus. Dina mobilajā telefonā izveidojusi bilžu galeriju par dzīvi Latvijā, nosaukusi Vēsturiski foto. Tur viņa ir – jauna, slaida meitene gariem matiem.
«Ja rižanka. Es esmu rīdziniece,» arī to Joffe pasaka abās valodās – vispirms krieviski, tad latviski. Izgaršo uz mēles kā sulīgu dzidro ābolu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.