Doma atver debesis • IR.lv

Doma atver debesis

4

Laimas Kotas jaunais romāns – latviešu sarunas uz grēku plūdu fona

Rakstniece Laima Kota ir brīnišķīga stāstniece, īsta meistare, un aizrautību ar stāstīšanu viņa apliecina arī jaunajā romānā Mierielas vilkme. Latvijā ir Ziemassvētku laiks, taču šoreiz tā nav ierastā balto domu un darbu nedēļa – virs Rīgas ir «materializējušās» latviskas skumjas, izmisums, vilšanās, un šis emociju un domu koncentrāts apvērsies dabas stihijā – pēkšņā atkusnī un neapturamos plūdos. Šajā trillerī, protams, ir tikai daži, kuriem būs pa spēkam glābt pārējos.

Grāmatā ir daudz atsperīgu tekstu, kas krampīgi aizāķē un notur uzmanību – tāds, piemēram, ir stāsts par vaļu medībām, par melno pērļu brīnumaino atdzimšanu Latvijā, par krabju zveju Ziemeļjūrā, arī plūdu sākuma tēlojums, atkāpes Mierielas (Vecās Miroņu ielas, Jaunās Mirušo ielas, Karlīnes ielas) pagātnē. Un šie stāsti ir tā vērti, lai grāmatu izlasītu. Lai arī saistviela, kas tekstus saauž – arhetipisku latviešu portretējumi, viņu sarunas uz grēku plūdu fona -, ne vienmēr rada viengabalaina un dziļi iesakņota teksta iespaidu. 

Un te nav runa par rakstnieces mudinājumu (intervija Lsm.lv) nevilkt ar pirkstu līdzi tekstam, lai pateiktu, kas var, kas nevar būt iespējams, jo – šis nu ir darbs, kurā patiešām viss iespējams. Tas, kam grāmatā ir grūti noticēt, nav autores krāšņi fantazētie notikumi, bet tajos ielikto ļautiņu tēlojums, kas vietām ir pagalam viennozīmīgs (ja raupjš vecis, tad nu tikai tāds līdz mielēm; ja klīrīga dāmiņa, tad ne pa labi, ne pa kreisi, un vispār – vīrieša sinonīms 99,9% gadījumu ir tizlenis) un laupa viņiem cilvēcīgus vaibstus i rīcībā, i runā. Otra līnija, kas no vieglas un gaumīgas fantāzijas, izklaidējošas ekskursijas Miera ielas un Latvijas vēsturē vietumis padara tekstu smagnēju, ir globālu sazvērestību un interešu «atmaskojumi» (PR darboņu un pērkamu žurnālistu kliķe pret vērtībām; interneta komentāru iznīcinošais spēks; baņķieru vēlme pazudināt ļaudis) – tie balansē starp trāpīgu ironiju un pārpratumu. Vietumis šķiet, ka itin viss, kas notiek ar Latvijas cilvēkiem, ir tikai dažādu ne pārāk labvēlīgu apstākļu un «stihiju», arī ārēju interešu ietekmēts, bet pašam sava gribas muskuļa latvieša rumpī nav vispār.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu