Dāvja Sīmaņa filma Pelnu sanatorija – aizejošās cilvēcības glezna
Šis nav varoņstāsts, kas godina pašaizliedzīgu cīņu kādu ideālu vārdā un piepilda skatītāju ar motivējošu, patosam līdzīgu līksmi. Gluži otrādi – Pelnu sanatorija, pavisam ne klasiska kara drāma, fokusējas uz neprātīgo postu, kas paliek šo kara «vērto» ideālu ēnā.
Puspajokam var piebilst, ka līdz šim dokumentālajā žanrā strādājušā režisora Dāvja Sīmaņa debija spēles kino noteikti dos ieganstu no jauna uzbangot žēlabām par «mūžam depresīvajām latviešu mākslas filmām». Taču, lai iedrošinātu tos, kuri vairās no kinopieredzes, kas nekulminē Stīvena Spīlberga filmām raksturīgajā eksaltācijā, jāteic, ka arī Sīmaņa filmai cēluma un cildenuma netrūkst, tas ir ievērpts emocionāli tumšās un psiholoģiski komplicētās toņkārtās. Režisors līdz atziņai, ka cilvēka augstākajai vērtībai ir jābūt humānismam, nonāk rimti, nesaudzējoši drūmi un dažbrīd maldoties.
Maza nauda, liels darbs
Taču ceļš «cauri» aptuveni pusotru stundu garajai lentei ir kinematogrāfiski krāšņs. Dāvja Sīmaņa vīzija mākslinieces Kristīnes Jurjānes interpretācijā un operatora Andreja Rudzāta redzējumā ir materializējusies gleznieciskas un poētiskas filmas veidolā. Jāteic, vizuālajā stilā tik izkoptas un detalizētas laikmeta drāmas izveide ar salīdzinoši nelielu budžetu (aptuveni 470 tūkstoši eiro) ir ja ne brīnums, tad altruisms noteikti. Pelnu sanatorijas mākslinieciskais noformējums autentiski un mazliet smeldzīgi atspoguļo senāko gadsimtu kādreizējo spozmi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.