Viņu ražoto kaujas apģērbu un ekipējumu izmanto vismaz 50 valstu armijās, policijā vai speciālo uzdevumu vienībās. Lielu daļu no šiem izstrādājumiem uzņēmums SRC Brasa joprojām ražo Latvijas ieslodzījuma vietās
Eiropā kvalitatīva, profesionāla kaujas apģērba un ekipējuma ražotājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā ir specifiska nozare, par kuru runājot, ne tikai pasūtītāji, bet arī ražotāji parasti detaļās neiedziļinās. Militārās jomas speciālisti tās sauc par individuālajām aizsardzības sistēmām. Latvijā, kur, abus neatkarības periodus kopā skaitot, sava armija bijusi tikai nepilnu pusgadsimtu, tas ir netipisks produkts.
Tomēr SRC Brasa ir unikāla ne tikai ar preču zīmi Suited Systems, kas ļauj globālajam tirgum piedāvāt pašu izstrādātos kaujas apģērbus un ekipējumu. Tas ir vienīgais uzņēmums valstī, kurš vairāk nekā desmit gadus, sadarbojoties ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, nodrošina darbu ieslodzītajiem. Turklāt nevis sociālo programmu ietvaros, bet gan balstoties uz biznesa principiem un reālām darba attiecībām. «Mēs nepārdodam sociālo biznesu. Neražojam, teiksim, kafiju, kādu pats esmu pircis Amerikā un kuras vienīgā pievienotā vērtība ir fakts, ka tā tapusi cietumā,» saka SRC Brasa valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis. «Mums galvenais ir produkts un klients. Klientam nav svarīgi, kur šo produktu izgatavo, bet gan tā kvalitāte.»
Bizness cietumā
Uzņēmējdarbībai Kritiāns Brēdermanis pievērsies tūlīt pēc Latvijas Universitātes beigšanas, kur studējis ekonomiku. Sākumā darbs bijis saistīts ar poligrāfiju. Tomēr šis laiks, it īpaši augstskola, viņaprāt, neesot pieminēšanas vērti, jo deviņdesmitajos izpratne par ekonomiku bijusi virspusēja un ar realitāti nesaistīta. Lai gan Ekonomikas fakultāti viņš izvēlējies tieši tāpēc, ka interesēja uzņēmējdarbība.
2004. gadā, kad tika dibināta SRC Brasa, situācija biznesā krasi mainījās. Pēc iestāšanās ES daudzi devās uz ārzemēm un valsts pirmo reizi saskārās ar darbaspēka problēmu. Savukārt ieslodzījuma vietās, kur padomju laikā cilvēki tika nodarbināti piespiedu kārtā, ražotnes sen bija likvidētas, infrastruktūra sagrauta, un pat tie, kas labprāt būtu strādājuši, nīka bezdarbībā.
Atbilstoši Eiropas praksei Ieslodzījuma vietu pārvalde no Iekšlietu ministrijas bija pārgājusi Tieslietu ministrijas pakļautībā, un jaunā situācija arī tai izvirzīja jaunas prasības. Kristiāns vairs neatceras, kurš kuru uzrunājis pirmais – uzņēmēji ierēdņus vai ierēdņi uzņēmējus, bet ieinteresētība bijusi abpusēja. «Ražotnes slēdza, tajā skaitā arī šūšanas uzņēmumus, jo trūka darbaspēka. Savukārt Ieslodzījuma vietu pārvalde, kur šis resurss bija, nespēja to izmantot,» saka uzņēmējs.
Tā radusies ideja cietumā šūt samērā vienkāršu lietu – darba apģērbus. «Protams, tas nenotika uzreiz un pats no sevis,» saka Kristiāns. Kamēr nokārtotas birokrātiskās formalitātes, apmācīti darbinieki, Brasas cietumā, kas būvēts 20. gadsimta sākumā, radīta ražošanai nepieciešamā infrastruktūra un pati ražotne, pagājis gandrīz gads. Tas prasījis milzīgas pūles un ievērojamus līdzekļus.
«2005. gadā sākām ražošanu ar trīsdesmit cilvēkiem, kas šuva darba virsjakas un kombinezonus. Celtniekiem, jūrniekiem, zemniekiem – apmēram tādas pašas, kādas pašlaik var nopirkt lielveikalos,» atceras Kristiāns. Tomēr pēc dažiem mēnešiem sākuši celt latiņu (arī kvalitātes latiņu) arvien augstāk, jo sapratuši, ka darba apģērbi nav tas, ar ko gribētu nodarboties visu mūžu.
Apmēram pēc gada SRC Brasa sākusi sporta apģērbu šūšanu. Tie bija paredzēti motociklistiem, slēpotājiem… Tātad produkti ar augstāku pievienoto vērtību, kurus eksportēja uz Itāliju.
«Protams, cietums ir un paliek cietums. Ar savu specifiku un prasībām. Tomēr, kā jau teicu, tas nebija sociāls projekts, bet gan bizness,» Kristiāns mēģina izskaidrot, kā viņiem tas izdevies. «Mūs neinteresēja šo cilvēku pagātne. Vienīgais nosacījums – lai, ienākot ražošanas telpās, cietuma stiķi un niķi, ja tā var teikt, tiktu atstāti ārpusē. Un, ja cilvēkiem uzticas, viņi parasti atbild ar to pašu.»
Sākumā gājis grūti. Nereti speciālistiem, kas mācīja darbiniekus, vienlaikus vajadzējis būt arī psihologiem. «Pieredzes, kā uzņēmumā strādāt ar šādiem cilvēkiem, Latvijā nebija. Nekur to nemācīja. Tāpēc nācās mācīties pašiem. Arī no savām kļūdām,» turpina uzņēmuma vadītājs.
Tomēr atlaides uz darba disciplīnas vai kvalitātes rēķina strādājošajiem tikai tāpēc, ka viņi ir ieslodzītie, netika dotas. Viņi bija tādi paši darba ņēmēji kā jebkurš tobrīd Latvijā. «Mēs uz viņiem neskatījāmies kā noziedzniekiem, bet vērtējām pēc padarītā.» Šo attieksmi ieslodzītie pratuši novērtēt. Pirmkārt, tas ļāvis nopelnīt, un tiem, pret kuriem bija celtas civilprasības, – sākt atmaksāt cietušajiem nodarītos zaudējumus. Otrkārt, strādājot laiks ritēja ātrāk. Un viņi apguva prasmes, kuru pirms tam tiem nebija.
Vēlāk uz Brasas cietumu braukuši speciālisti no citām Eiropas valstīm un, iepazinušies ar Latvijas pieredzi, novērtējuši to atzinīgi. Tiesa, arī paši izmantojuši ikvienu izdevību, lai mācītos un uzzinātu ko jaunu. Bijis laiks, kad Brasas un Iļģuciema ieslodzījuma vietās kopā nodarbināti ap 300 cilvēku.
Padarīt neredzamus
Apģērbus Latvijas policijai un armijai SRC Brasa sāka ražot 2007. gadā, pievērsās arī savu modeļu izstrādei.
«Šīs inženiertehniskās lietas, ieskaitot apģērbu dizainu, ir ne tikai smadzeņietilpīgs process, bet prasa arī ievērojamus resursus. Datorprogramma vien maksā ap 20 000 eiro, un labu speciālistu, kas ar to prot strādāt, nav tik daudz,» stāsta Kristiāns Brēdermanis. Tomēr, lai no šūšanas pakalpojuma sniedzējiem kļūtu par uzņēmumu ar savu zīmolu, nekas cits neatlika kā pirkt programmas un meklēt speciālistus.
Bet tad sākās krīze. Kļuva skaidrs, ka ar vietējo tirgu izdzīvot nevarēs. Apsīka arī naudas plūsma, jo pat Itālijas partneri kavējušies ar maksājumiem. Bija jāmeklē jauni tirgi, jauni produkti un jaunas iespējas. Ne velti Kristiāns uzskata, ka krīze bijusi viens no spēcīgākajiem grūdieniem attīstībā. Šajā laikā uzņēmums pilnībā pievērsies kaujas apģērbu un ekipējuma ražošanai.
«Tas ir produkts ar augstu pievienoto vērtību un specifiskām prasībām,» saka uzņēmējs. Lai izprastu, kādam jābūt mūsdienu kaujas apģērbam, jo tas kardināli atšķiras no tā, kāds bija pirms gadiem piecpadsmit vai pat desmit, viņi sākuši sadarbību ar zinātniekiem. Rīgas Tehniskajā universitātē veikts pētījums par dažādu militāro apģērbu pielietojumu, bet Lundas Universitātes (Zviedrija) laboratorijā drēbes pārbaudītas, modelējot dažādus klimatiskos apstākļus.
«Kaujas apģērbs ir vesels komplekss, sākot ar veļu,» stāsta Kristiāns. «Tam jābūt ne tikai ērtam, izturīgam vai praktiskam, bet arī jāatbilst uzdevumu izpildei konkrētā vietā un laika apstākļos.» Ne velti tos saucot par individuālās aizsardzības sistēmām. Un katrai vienībai šīs sistēmas atšķiras. Policijas specvienību kaujas apģērbam ir savas prasības, NATO valstu karaspēka vienībām – savas. Drēbēm jāspēj sildīt valkātāju salā un jādzesē ķermenis karstumā, jāsargā no lietusgāzēm vai mitruma tropos un jābūt ar antibakteriālām īpašībām, lai kalpotu situācijās, kad karavīrs tiek ievainots vai, pildot uzdevumu, apģērbu nav iespējams novilkt vairākas nedēļas no vietas. Šim nolūkam tiekot izmantota vilna vai audumi ar sudraba joniem.
Lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu, katrs izstrādājums tiek rūpīgi testēts. Uzņēmums sadarbojas ar sportistiem, lai noteiktu, kā valkātājs jūtas dažādu fizisko slodžu laikā. Arī Kristiāns pats izmēģinājis gandrīz visus izstrādājumus. Gan šeit Latvijā, gan ziemeļu zemēs. Tomēr vislabāk, ja kaujas apģērbus testē profesionāļi. Tie, kam vēlāk tajos būs jāstrādā. Kā, piemēram, pērn Francijas speciālisti Gvinejā. «Lai labāk izprastu, kādam jābūt kaujas apģērbam, aptaujājām karavīrus, kas bijuši pasaules karstajos punktos. Tajā skaitā arī no Latvijas,» saka uzņēmuma vadītājs.
Preču zīmi Suited Systems SRC Brasa Eiropā reģistrēja 2012. gadā. Tas nozīmē, ka viņi ražo pilna spektra individuālās aizsardzības sistēmas, kas piemērotas vairumam NATO noteikto klimatisko zonu, jo paredzētas temperatūrām no -30 līdz +40. Pašlaik uzņēmums piedāvā gandrīz simt dažādu šajās sistēmās ietilpstošu apģērbu un uzkabes elementu, ieskaitot bruņuvestes. Tiesa, pagaidām vēl tajās nav bruņu plākšņu.
«Mums ir nepieciešamie sertifikāti, kas apliecina, ka strādājam atbilstoši Eiropas standartiem, ieskaitot vides vadības standartus,» stāsta Kristiāns Brēdermanis. «Pagājušajā gadā atvērām ražotni arī Viļakas novadā, kur bijušās skolas telpās strādā ap 50 cilvēku. Daži no viņiem bez darba bijuši turpat desmit gadu.» Un uzņēmuma vadītājs atzīst, ka līdz ar Viļaku uzņēmuma interese par Latgali nebeigsies.
Pašlaik 90% no saražotā ir individuālās aizsardzības sistēmas, kas pērn tikušas eksportētas uz 15 pasaules valstīm. Daudz ražots Somijas armijai, norvēģiem… Līdz ar karu Ukrainā klientu lokam pievienojusies arī šī valsts. «Tomēr galvenie mūsu klienti ir dažādu valstu speciālo uzdevumu vienības,» saka Kristiāns. Tāpēc visiem šiem ražojumiem jābūt pietiekami viegliem, bet tajā paša laikā jāaizsargā to lietotājs, jānodrošina viņa kaujas spējas un, kā jebkuram produktam, jābūt arī globālajā tirgū konkurētspējīgam cenas ziņā.
Runājot par nākotni, Brēdermanis atzīst, ka, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē, šī joma attīstās dinamiski. Akcents esot uz sistēmiskiem risinājumiem, kur atsevišķi elementi cits citu papildina. Viens no aktuālākajiem jautājumiem pašlaik ir tas, kā ar apģērbu padarīt karavīrus neredzamus, lai tos nevarētu pamanīt ar nakts redzamības iekārtām vai ierīcēm, kas fiksē ķermeņa siltumu. Idejas esot dažādas, ieskaitot īpašus sensorus, kas tiktu iestrādāti apģērbā. «Šobrīd tas, protams, maksā kosmisku naudu, bet pēc gadiem pieciem vai desmit tā var izrādīties mūsu darba ikdiena,» saka Kristiāns Brēdermanis.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Tā ir specifiska biznesa niša ar interesantiem produktiem. Līdz ar to arī interesants darbs, kas sagādā gandarījumu.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Kļūdas cenšamies novērst, pirms tās tiek pieļautas.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Galvenā kļūda, ka, pirms ķerties pie ražošanas, netiek veikti aprēķini un izstrādāts precīzs biznesa plāns. Lai cik laba ideja, bez precīziem aprēķiniem to sekmīgi realizēt nav iespējams.
Komentāri (32)