Māras Ķimeles iestudētajā Rudens sonātē aukstums apdedzina
Jaunā Rīgas teātra izrāde Rudens sonāte piedāvā vairākas baudas: izcilu dramatisko materiālu, skaidru režiju, precīzu aktierspēli, stilā tīru telpu un kā bonusu – mierīgu, psiholoģisku reālismu. Nekā no sadzīves patiesības, toties iedziļināšanās tajos paradoksos, kas var rasties tikai cilvēka galvā, sirdī, jutekļos. Režisore Māra Ķimele atvērusi Ingmara Bergmana smalko, ekrāna tuvplānos un dialogos balstīto scenāriju ar tikpat niansētu teātra atslēgu, pierādot, ka skatuves valodā iespējams pārtulkot jebko.
Rudens sonātes fabula – taisnais ceļš starp diviem punktiem – ir izstāstāma pāris teikumos. Slavena pianiste Šarlote atbrauc pie sen neredzētās meitas Evas, sastop tur arī savu otru bērnu, slimo Lēnu, un… atkal aizbrauc prom, iespējams, uz neredzēšanos. Ko vienkāršajā fabulā atklāj režisore, viņas jauneklīgā radošā grupa un aktieri? Tur, kur sastopas cilvēki, nekas nav vienkāršs, tāpat kā nav taisnu līniju, tīru jūtu un pareizu atbilžu.
Ziemeļu gaisma
Telpa, ko piedāvā jaunā scenogrāfe Austra Hauks, ir pirmais pārsteigums, ienākot JRT Mazajā zālē. Skatītāju rindu priekšā pilnīgi tīrs interjers, nekā no ierasti apbružātajām darba telpām. Skandināvu minimālisms, pelēka starpsiena ar platu ailu un vairākām savienotām durvīm, kas kalpo arī par širmjiem, dažas mēbeles. Cilvēki, ienākot istabā, pārvieto širmjus, kaut ko noslēpjot vai atklājot, ja vajag, izstumj gultu, tāpat sēžot, pabrauc tālāk dīvānu. Telpa nepārtraukti mainās, tā plūst – lēni kā upe, grasīdamās pārklāties ar ledu. Pa logiem nāk iekšā rudenīga ziemeļu gaisma (gaismu mākslinieks Jānis Sniķers). Saule ir zemu, spīd acīs, izlīst pa grīdu. Telpa un gaisma pārveidojas, ienākot cilvēkiem, un ietekmē arī viņus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.