Zaķis no cilindra • IR.lv

Zaķis no cilindra

5
Vilnis Vējš.
Ieva Puķe

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš, saņemdams Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu kritikā, atceras, kā šerpais spalvasbrālis viņu savulaik nolīdzināja līdz skatuves dēļiem

Kas tas tāds? Kritiķis Vilnis Vējš, pa ceļam uz izstāžu zālē Arsenāls notiekošo Purvīša balvas pretendentu vērtēšanu piestājis uz kafiju Boulangerie Bonjour, izbrīnīti pēta oranži iekrāsotos macaroons. Izlemj vienu pagaršot. Tiešām viņš nezina? Nupat balvas pasniegšanas ceremonijā NN nakts režisors Alvis Hermanis pieminēja sarunu ar teātra zinātnieci Valentīnu Freimani, kura bēdājusies, ka Naumanis izšķiedis savu spožo talantu, vienubrīd rakstīdams pat slejas par ēdienu. Bet NN profesijas brālim Vilnim Vējam ap gadsimtu miju laikrakstā Diena bija pastāvīga rubrika Vējš ēd. «To izgudroja Pauls Bankovskis. Man, iesācējam scenogrāfam, tā vienkārši bija haltūra, katri 10 lati bija no svara. Nekad neko neesmu sapratis no kulinārijas,» Vējš šokējoši atzīstas. «Bankovskis man ļāva izpausties, tā rubrika beigās aizgāja pilnīgā frīstailā. Tas bija jautrs laiks, jā, es mazliet visus apmānīju.»

Vēlā 11. janvāra vakarā NN vārdā nosauktās Gada balvas kritikā saņemšana arī izvērtās kā burvju triks, pārsteigums pašam Vējam. Viņš bija ērti iekārtojies zālē baudīt vakaru, neesot lolojis cerības no skatuves dzirdēt savu vārdu. «Ironiski nopietns, vērtējošs, asprātīgs autors, kas prot pārtulkot vizuālo iespaidu literārā tekstā. Viņš mākslas darbu vienmēr aplūko kā daļu no dzīves procesiem, bet sevi – kā svarīgu darbojošos personu ikvienā savā tekstā,» tāds bija Ilmāra Šlāpina vadītās žūrijas pamatojums viņa izcelšanai citu nominantu vidū. Vējš nesāk paštīksmināties.

«Domāju, konkursa vērtētājiem tas ir licies… kā lai es tagad pasaku… labs fokuss. Izvelk no cilindra to, ko neviens negaida. Dramaturģiski apsvērumi,» ironiski smejas. «Jā, es pat uzskatu, ka tas ir kaut kā netikumīgi nostādīts – nevilšus kļūt par konkurentu [mūzikas kritiķei] Inesei Lūsiņai vai [teātra kritiķei] Silvijai Radzobei. Lūsiņai vispār būtu jāuzceļ piemineklis par to fanātisko darbu, ko viņa gadu gadiem dara. Radzobe ir profesore, Jegors Jerohomovičs – redaktors avīzē! Es nevaru viņiem līdzināties, neesmu pat mācībspēks nevienā iestādē.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu