Pirms 25 gadiem ar klasesbiedriem sēdāmies vilcienā, lai no Madonas dotos uz barikādēm. Atmiņā palicis klabošais sastāvs, ko centāmies aizdziedāt, gaišbrūnie beņķi, uz kuriem bija tik grūti nosēdēt – ne jau knapā polsterējuma, bet nepacietības dēļ. Neatkarības griba toreiz bija ar visām maņām jūtama, fiziski klātesoša. Tā smaržoja kā ugunskura dūmi centrālajā alejā pie valdības mājas, garšoja pēc tējas no milzīgiem karalauka virtuves toveriem, cēlās kā barikāžu krāvumi Vecrīgā.
«Ar barikādēm nomazgājām to 1940. gada kaunu, kad nepretojoties ļāvām Latviju okupēt,» toreizējās sajūtas tagad formulē Guntis Zemītis, viens no vēsturniekiem, kurš šajā žurnāla numurā dalās savā atmiņu stāstā. Taču mēs arī pajautājām, ko par barikādēm zina divdesmitpiecgadnieki, kuri 1991. gada baiso janvāri pavadīja drošākajā vietā uz pasaules – mātes klēpī. Viņu atbildes dara drusku nemierīgu.
Tālāka vēsture un tuvāka šodiena cieši saāķējas Dāvja Sīmaņa intervijā, kurš nupat laiž klajā spēlfilmu par Pirmā pasaules kara rētām. Režisoru nodarbina jautājums, kā saglabāt cilvēcību haosa, nežēlīgu varas sadursmju un iznīcības laikā. Jautājums, kas svarīgs ne tikai karā pirms simt gadiem, bet arī mūsdienu ģeopolitiskajās konvulsijās. Un patiesībā arī varas spēlēs, kas ietekmē simtu tūkstošu likteņus miera laikos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.