Stāvot janvāra sākumā kā sniegota kalna korē, ieleja nav skaidri saskatāma, un pakrūte iekņudas ātruma, brīvības un riska priekšnojautās. Cik asas būs virāžas, vai tramplīni nekļūs par lamatām – to nevar zināt. Atliek dziļi ievilkt elpu un laisties lejā, cenšoties atrast īsto līdzsvaru starp pieredzes diktētu piesardzību un jaunatklājēja dullumu. Lai visi laimes vēlējumi, kas gadumijā teikti, palīdz tikt pāri grūtībām, jo tās noteikti būs.
Ne tikai Latvijā, kas gadu sāk ar demisionējušu valdību, bet Eiropā un pasaulē kopumā netrūkst bažu par to, kas gaidāms. Ķīnas ekonomika nomet tempu, pieaug kara haoss Sīrijā, priekšvēlēšanu spriedze pārņem ASV, un ne viens vien brīdinājums izskan par Krievijas vadoņa kāri paaugstināt likmes spēlē pret Rietumiem.
Uz šā fona jauna premjerministra atrašana (jo valdības koalīcija acīmredzot nemainīsies) nav grūtākais uzdevums. Taču milzīga kļūda būtu šo izvēli izdarīt ieputinātu un drusku atsaldētu viensētnieku manierē – tā, it kā draudīgā konteksta nebūtu. Tādi līderi, kuriem vajag tulku saziņai ar starptautiskajiem partneriem vai kuriem lāstu noņēmējs ir pēdējā cerība uz sapratni šepat iekšzemē, noteikti nebūs pilna loze.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.