Kāpēc Parīzes publika neuzgavilēja Alvja Hermaņa iestudētajai Fausta pazudināšanai
Tas noteikti nebija viegli – stāvēt uz Bastīlijas operas skatuves un klausīties prominentās pirmizrādes publikas «bū». Taču Alvja Hermaņa mierīgo smaidu un stāju novērtēja arī kritika, kura, starp citu, lielākoties bijusi labvēlīgāka pret režisoru nekā skatītāji pirmizrādē.
Hermaņa kosmogonija
Noformulējis, ka operā režijas uzdevums ir radīt mūzikai atbilstošu telpu, viņš arī šajā uzvedumā ir konsekventi gājis šo ceļu. Visos iepriekšējos Hermaņa operuzvedumos mani saistīja veids, kā viņš spēj apvienot dažādus laikus, vienmēr atgādinot arī par to laikmetu, kad norisinās libretā minētie notikumi. Bet Fausta laiks ir mūžība. Tam vienīgā atbilstošā telpa ir Visums, bezgalība.
Līdz ar to pamatota ir Hermaņa jau iepriekš Bastīlijas operas mājaslapā izklāstītā ideja, ka šodienas Fausts ir zinātnieks, turklāt konkrēts – Stīvens Hokings (Stephen Hawking), savukārt dramatiskās leģendas (jo komponists Hektors Berliozs pats nebija pārliecināts, vai Fausta pazudināšana ir tieši opera) darbība ir izraušanās no Zemes dimensijām, proti, planetārais megaprojekts Mars One.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.