Spītīgi uztamborēja • IR.lv

Spītīgi uztamborēja

3
Ināra Kolmane.
Ieva Puķe

Četriem Lielajiem Kristapiem apbalvoto Ručs un Norie pabeigt palīdzēja pūļa finansējums. «Vācām pa kripatiņai. Kā Ručiņš filmā saka par savām zeķēm, tās ir knipelētas.» Režisore Ināra Kolmane toties Latvijas simtgades kino konkursā nupat saņēma atbalstu spēlfilmai Bille

Filmu studija Deviņi, kuras līdzdibināšanā Ināra Kolmane piedalījās 1991.gadā, viena no retajām vēl patvērusies Rīgas Kinostudijas plašumos. Korpusā, kur kādreiz atradusies administrācija, uz durvīm vīd pagājušā gadsimta stilistikā veidots uzraksts «Pārvalde». Divistabu birojs sen neremontēto gaiteņu labirintos ir omulīgs. Deviņi tik mierīgi šeit var strādāt tāpēc, ka ļoti personīgu atmiņu un nostalģijas par kinomājas labākajiem gadiem nav. Viņi ir neseni īrnieki. Metāla skapis ar LNNK, Tautas frontes un dažādu Rietumu firmu reklāmas uzlīmēm, kas 90.gados šķita krājama vērtība, ceļojis līdzi kā ierakstu pūra lāde. 

Deviņi aizsākās Rīgas Videocentra paspārnē Vecrīgā. Padomju laikam neiedomājami progresīvā iestāde, kur dzima arī kinofestivāla Arsenāls ideja, bija Ināras pirmā ar kino saistītā darbavieta. 1989.gadā iznākušās Andra Slapiņa filmas Vēstules no Latvijas redaktore pieder pie to dokumentālistu plejādes, kas paspēja fiksēt arī neatkarības atjaunošanas procesus. «Andris Slapiņš sekoja tobrīd vēl ļoti jaunajam Jurim Rubenim, kurš spēja uzrunāt plašas masas, filmēja viņu, paralēli montēti Atmodas kadri – mītiņi, sanākšanas, balsošanas,» viņa atgādina, par ko bija stāsts.

1988.gadā dibinātais Arsenāls, tur rādītās Stellinga filmas, tāpat kā Tarkovska Stalkera noskatīšanās bijis viens no lielajiem kino «klikšķiem» topošās režisores dzīvē. «Pēc tam man bija sajūta, ka es gribētu darīt vienalga ko, būt komandā, kas to ir atvedusi un saorganizējusi. Tā arī sanāca – bija saruna ar Māri Gaili un Augustu Sukutu, sāku tur strādāt par redaktori, tad par producenti, iestājos neklātienē kino augstskolā Pēterburgā. Mans vīrs scenārists Arvis Kolmanis mācījās Maskavas Kino institūtā, bet režiju Maskavā varēja studēt tikai klātienē, un mums jau bija bērns.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu