Valsts prezidentam jābūt ļoti spēcīgam, lai šo izpildvaras vājumu, kad valdošā partija pati gāž savu premjerministru, pārvērstu rīcībspējīgā un labākā valdībā. Ir jāpieprasa reāli kandidāti – nevis lai atnes vienu, bet lai katra partija nosauc savu un notiek reālas debates.
Pēdējās normālās premjerministru debates Latvijā notika 2007.gadā pēc Aigara Kalvīša valdības krišanas. Pēc tam tās ir pārvērtušās par farsu, jo piedalās nereāli kandidāti – Aivars Lembergs, Nils Ušakovs, Inguna Sudraba, un sabiedrība ir to pieļāvusi. Šis falšums, ko tauta nedrīkstēja pieņemt, sāk pāriet visatļautībā. Divas pēdējās valdību demisijas – Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas – ir notikušas pēc identiska scenārija. Tā ir jau likumsakarība, ka uz intensīvu baumu pamata politiskā elite pieņem lēmumu. Valdības krišanai nebija ekonomiska vai sociāla pamata. Premjerministram, kas piekritis kalpot, vienā dienā nezolīdā veidā tiek palūgts aiziet. Ja prezidents skaidri pateiktu, ka nenominēs vislielākos gaisa jaucējus, varbūt arī valdība nebūtu kritusi.
Prezidentam ir privilēģija pieprasīt, lai partijas izvirzītu premjera kandidātus pēc noteiktiem kritērijiem. Valdošās koalīcijas kandidātam jāspēj pierādīt, ka viņš ir labākais. Ja labākais kandidāts ir Vienotībai, tam arī jāvada valdība. Ja viņiem nav, tad [jānoskaidro], kam ir vislabākais.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.