Pārsteidzoši, ka Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais Brodskis/Barišņikovs ir vecmodīga izrāde – ar dialogiem un stāstu
Tā varētu būt pavisam konkrēta veranda. (Jo scenogrāfe Kristīne Jurjāne parasti strādā ar autentiskām lietām.) Noputējušu rūšu kvadrātiņi, aplupusi krāsa, kailas spuldzītes. Elektrības sadales kārba gandrīz noplēsta un tad aizmirsta. Dziļumā vēl viens logs ar līganu jūgenda izliekumu. Cauri vīnstīgām, iespējams, redzama jūra, visticamāk, Somu līča pelēkā, nevis šejienes zilā. Varbūt tā ir Venēcija. Kaut gan ģeogrāfija jau nu ir pēdējā, kam te ir nozīme. Sisina sienāži.
Varoņa atgriešanās
Dziļumā, šķirta no mums ar dubultām stikla sienām un telpu starp tām, parādās ēna. Kad verandā ienāk cilvēks, atskan mūzika – tā tur būs vienmēr, ja pavērsies durvis, varēs dzirdēt. Dīvains, vienlaikus monotons un saraustīts motīvs, it kā neaptverama kora dziedātus pūtvējiņus atskaņotu no otra gala.
Mihails Barišņikovs iznāk no verandas ar papes koferīti rokā, apsēžas, izņem modinātāju un paliek zem soliņa, izceļ ārā grāmatas, pašķirsta, palasa pie sevis, tas viss notiek tik nesteidzīgi un plūdeni, ka, viņam pavisam klusi ierunājoties, salecos. «Mana balss, steidzīga un neskaidra….» – pāri augšējiem verandas stikliem runas ritmā sāk slīdēt tulkojuma vārdi, balti un reljefi kā sniegs, ja tas kristu atpakaļ debesīs. Pārsteidzošākais tas, ka tā patiešām ir izrāde, pat visai vecmodīgā šā vārda nozīmē – ar dialogiem un stāstu, kāpinājumu, kulmināciju, atrisinājumu un epilogu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.